Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Smilšu pasaka

Leave a comment

Reiz dzīvoja kāds pavisam vientuļš cilvēks. Dzīvoja viņš tālu, tālu tuksnesī, nošķirts no visiem citiem cilvēkiem. Viņam patika sava vientulība. Viss bija tikai viņam vienam. Cilvēkam vienam piederēja smilšainie plašumi, vienatnē varēja baudīt brīnumainās oāzes augļus, vienam piederēja Saule.

Viņam patika sava mazā un tuksnešaini plašā pasaule. Tā bija maza un tuva tikai viņam pašam. Citiem tajā nebija vietas. Cilvēks varēja viegli elpot, jo bija tik daudz plašuma un svaiga gaisa…

Cilvēks varēja mieloties ar mīkstajiem, nobriedušajiem banāniem. Viņam ne ar vienu nebija jādalās. Tie bija viņa lielākā bagātība. Caurām dienām viņš varēja pastaigāties pa Saules pielieto oāzi. Tā bija visa viņa dzīve. Citādi viņš nespēja.

Bet citi cilvēki auga un pletās plašumā. Tie spiedās viens otram virsū un izspieda citus ārā no viņu vietas zem Saules. Viņi grūstījās un nāca aizvien tuvāk vientuļajam tuksneša cilvēkam. Cilvēkiem nepietika zemes un tie sāka ieņemt arī oāzes, kas gadiem ilgi bija piederējušas citiem. Tie atnāca un norāva sulīgos banānu ķekarus, sakot, ka tagad viss pieder viņiem.

Cilvēks nemācēja pretoties. Viņš bija pavadījis savu dzīvi mierīgi un smēlies spēkus no savas nemainīgās apkārtnes. Bet tagad, kad viss, kas līdz šim bija tik ierasti devis augļus, bija atņemts, cilvēks nesaprata ko darīt. Viņš apjucis stāvēja tuksneša smiltīs. Cilvēks nespēja iedomāties, ka ir tik daudz svešu, nesaprotošu citu cilvēku.

Tomēr viņi bija. Un par spīti visam viņiem bija arī savi likumi, jo viņi varēja aiziet pārāk tālu un saprata, ka pašiem sevi jāierobežo. Likumos cita starpā arī bija teikts, ka nedrīkst atņemt tuksnešu cilvēkiem visus banānus. Tā viņam tika atstāta viena palma, zem kuras apmesties un iztikt. Tuksneša cilvēks nesaprata kāpēc viņi nespēj ieklausīties sirdsapziņā, bet kā ierobežojums tiem vajadzīgi likumi.

Cilvēks apsēdās zem palmas un paskatījās apkārt. Viss bija mainījies un kļuvis svešs. Pasaule vairs nepiederēja viņam vienam. Un to bija grūti pieņemt. Viņš nespēja vairs vientulībā mieloties ar banāniem kā to bija darījis agrāk. Tagad visapkārt čumēja un mudžēja svešie.

Svešie bija pārņēmuši tuksnesi un likās sašaurinājuši to. Cilvēks nespēja pieņemt citu šauros pasaules uzskatus un juta, ka neiederas šeit. Viņam pietrūka ierastā tuksneša gaisa un viņa plaušas nespēja paciest tā trūkumu. Tuksneša cilvēka vairs nebija, bet nekas nemainījās, un citi cilvēki tikai atviegloti uzelpoja smacīgo gaisu un nodomāja, cik labi ir tagad, kad neviens neatgādina par sirdsapziņu…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s