Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Laima Muktupāvela vēlas, lai cilvēki būtu bagāti

Leave a comment

Publicēts laikrakstā “Ogres Vēstis”. Man joprojām patīk šī intervija, jo tā laikam vairāk stāsta par mani nekā Laimu, par manām idejām un vēlmēm, par to, kā meklēju padomu dzīves mērķiem. Man patika arī pats process, kā nolēmu intervēt Laimu un atradu “Brīvzemniekus” manā mīļajā Tirzā.

IMG_1694

Pie «Brīvzemnieku» māju norādes glīti pēc auguma izkārtojušās trīs pastkastītes. Uz vienas no tām redzams seno ķeltu simbols – no haosa punkta izliekta spirāle, tā pati, kas ik pēc laika noslēpumaini parādās starp Laimas Muktupāvelas «Šampinjonu derības» rindkopām.

Baudot pasakainās Gulbenes rajona Tirzas pagasta ainavas, izdodas paviesoties rakstnieces mājās. Bijusī ogrēniete un Ogres 1. vidusskolas skolniece Laima Muktupāvela sapņojusi par lauku mājām jau kopš septiņpadsmit gadu vecuma. Tagad no viņas nama uzkalnes paveras brīnumains skats 15 kilometrus uz priekšu. Intervijā rakstniece atklāj savus uzskatus, novērtē lauku cilvēku harmoniju un atzīst, ka ir patīkama sajūta, «esot radīšanas acī iekšā un kādreiz nespējot tikt ārā»…

– Kā atšķiras pasaules redzējums laukos un pilsētā?

– Vislabāk būtu, ja cilvēki varētu dzīvot laukos un strādāt pilsētā. Ar mani tā ir. Pat, ja cilvēkam pilsētā ir ne vien dzīvoklis, bet arī dārzs, viņš jūtas mierīgāk. Pilsētniekam piemīt «vistas sindroms». Cieši saliktas vienā būrī, tās viena otru sāk knābt, bet laucinieki pat roku viens otram no liela attāluma pasniedz. Viņiem ir nepieciešama intīmā zona pašam personīgi.

Cilvēkam vajadzīga vieta, kur apjaust, cik liels patiesībā viņš ir. Tādā saspiestībā, kādu piedāvā pilsēta, pasaules izjūta kļūst maza. Es pašlaik runāju par tiem, kuriem ir izvēles iespēja.

– Kāda ir jūsu attieksme pret ierastās lauku vides pārveidošanu mūsdienās?

– Mani visvairāk biedē tie «cilvēki no Rīgas», kuri iegādājas zemi laukos, pamet to vai arī izsmeļ (kā dolomītu vai granti) un atstāj vietu kā cūkkūti. Viņi tur nedzīvo, bet mīt, teiksim, Jūrmalā, kas ir pasargāta no negācijām, un dzīvo tikai šim brīdim. Tagad lielākoties cilvēki dzīvo šim brīdim. Tik ekoloģiski nesaimnieciski, man liekas, cilvēce sen nav rīkojusies.

Bet tā dzīvot ir ļoti viegli. Var salīdzināt 19. gadsimta beigu un šā gadsimta cilvēku domāšanu. Agrāk cēla māju dzimtai. Saimnieks redzēja savu darbu kā svētīgu, jo zināja, ka viņa namā turpinās dzīvot bērni. «Indrāni» mums šo variantu apgāž. Es esmu jaunā Edvarda pusē. Ja pārliek pāris akcentus lugā, tad, šķiet, vecais saimnieks nav pratis laikus atdod savus darbarīkus dēlam.

Mūsdienās cilvēki ir vairāk tendēti dzīvot sev. Patērētājkultūras saukļi: «Atpūties! Dzīvo tik nost! Šī diena var būt pēdējā! Atlaides būs tikai šodien!» Jāsaprot, ka tāds ir laiks. Man būtu muļķīgi cerēt, ka manas meitas šeit dzīvos un turpinās to, ko daru es. Viņas vīs pašas sev ligzdu. Arī tad, kad 1988. gadā pirku šo māju, domāju par sevi. Es gribēju māju sev, tas bija ļoti egoistiski. Vēlējos lielu saimes istabu, savu guļamistabu un darbistabu…

Manuprāt, par mūsdienu domāšanu un nākotni nevajag uztraukties. Esmu fatāliste un domāju: «Tātad tas ar cilvēci notiek.» Mani uztrauc mana mazā pasaulīte, jo makropasauli ietekmēt nevar. Ja saka: «Redz, kā izcūko mūsu zemi…», man uzreiz ir konkrēts jautājums: «Madam kliedzēja, sakiet, lūdzu, vai jūs šķirojat atkritumus? Ko jūs gatavojat ēst? Kāda ir jūsu pašas attieksme?» Tāpēc vairs neplātos ar padomiem. Saprotu, ka varbūt pat nav vērts par to daudz runāt. Kas gribēs, sāks pats intuitīvi rīkoties.

– Vai jums neliekas, ka pašlaik materiālā pasaule pārāk dominē pār garīgām vērtībām?

– Cilvēki vienmēr ir domājuši par garīgām vērtībām. Man liekas, tagad tiem cilvēkiem, kas pelna naudu, tiek veidots tāds kā «uzbrauciens». Es domāju, arī pelnīt naudu ir Dieva enerģija, Dieva dotas spējas. Būtiskākais – ko tu ar to naudu dari? Tā kā esmu uzrakstījusi grāmatu par Emīliju Benjamiņu, ļoti labi zinu, ka cilvēks, kurš savu naudu iegulda tikai zelta podā, arī tai zelta podā nomirs, sasmaks un nobeigsies. Dzīvo tas, kas savu naudu, iegulda, dāvā, kaut ko uzceļ, cilvēks, kurš transformē šo enerģiju. Esmu par to, lai mēs būtu bagāti un pelnītu savam ieguldītajam darbam atbilstošu algu.

Nedomāju, ka mūsdienu cilvēki nav garīgi. Lielākoties gan viņi iedomājas, ka ir tikai jāiet baznīcā. Tā kā pati esmu praktizējoša katoliete, es to atbalstu. Bet cilvēki, kas neiet dievnamā, noteikti nav sliktāki. Tāpēc, jo vecāka palieku, jo mierīgāk es skatos uz cilvēku dažādību. Lai būtu garīgi, visiem nav arī obligāti jālasa filozofu darbi un jāiet uz teātri. Svarīgi, kā tiek izmantotas šīs zināšanas. Varbūt cilvēks izlasījis diezin ko, bet īstenībā viņš ir draņķis.

Ārzemnieki, piemēram, spāņi sevi netramda ar jautājumiem «No kurienes es nāku un uz kurieni eju?», bet mierīgi dzīvo nost. Tas ir skaisti, kā viņi no rīta pamostas, dzer savu kafiju un saka: «Es baudu dzīvi.» Viņi izgaršo to dzīvi, ko Dievs ir devis. Citiem no malas nav jānosoda tie, kas nejautā, kas es esmu un varbūt pat dzīvo laimīgāk.

– Šobrīd tiek piedāvātas ļoti plašas iespējas. Kā cilvēkam, jaunietim, nolemt, ar ko saistīt savu nākotni, savu dzīvi?

– Mana meita Anna iestājās Latvijas Kultūras akadēmijā studēt kultūras sakarus ar Spāniju. Pusgadu nomācījusies, viņa saprata, ka patiesībā mācās tikai eksāmeniem. Viņai tas bija ļoti smagi. Meita izņēma dokumentus un aizgāja prom no skolas. Es, protams, raudāju, tēvs dusmīgs lauzīja rokas. Anna gadu piestrādāja dažādos darbiņos, un tad aizbrauca uz Londonu. Viņa ir iestājusies Queen’s Marry universitātē, bet nu jau Anna zina, ka bez spāņu valodas grib tur mācīties arī portugāļu un franču valodu. Viņa redz, ka pasaulē bez izglītības neko nevar sasniegt. Bet tajā gadā, veicot dažādus darbus, Anna saprata, ko īsti grib. Jauniešiem, kuri uzreiz metas mutulī iekšā, jo tā diktē dzīve, ir diezgan traki. Taču pasaulē pastāv šāda kārtība, ka pēc skolas beigšanas jaunatne brauc pa pasauli un piestrādā dažādās vietās. Jaunais cilvēks saprot pats sevi un redz, ko grib darīt.

Situāciju, kad jaunietis aizbrauc, atstājot savus vecākus, savu ligzdu un dzimteni, ārzemēs sauc par pasaules izzināšanu, bet Latvijā – par dzimtenes nodevību. Tādēļ es saku: «Jaunieši, jūs dzīvojat savu, nevis tantes vai onkuļa dzīvi, vai lielo brēcēju dzīvi. Tāpēc jums ir kā Dieva cilvēkiem sevi jāiepazīst. Brauciet, un tad jūs redzēsiet!» Man prieks, ka daudzi jaunieši dodas apskatīt pasauli un saprot, kas viņi ir. Protams, aizbraukt traucē mammas pups, nabas saite. Plašākā skatījumā – latviešu tautai vēl ir viensētnieku domāšana: «Ka tik man ir labi, nospļauties par to, kas ir aiz sētas!»

Ir jaunieši, kas apskatās, kā ir citur, un saprot, ka šeit ir daudz labāk. Ir tādi, kas paliek dzīvot ārzemēs. Var jau kliegt, ka tauta izmirst. Kādas muļķības! Uz Sibīriju aizbrauca desmitiem tūkstošu latviešu. 1944. gadā arī tūkstošus izglītotāko prātu varmācīgi piespieda bēgt. Tagad atkal kāda daļa ir aizgājusi projām. Kliegt nevajag, tikai paskatīties vēsturē.

– Vai jums neliekas, ka vēstures gaitā cilvēks nemainās un pieļauj tās pašas kļūdas?

– Man kādreiz liekas, ka Dievam ir kļuvis garlaicīgi. Nekas nemainās, visu laiku tikai tiek spiests «Enter». Mani tas neuztrauc, drīzāk jau sāk apnikt. Ir iepriekš paredzams, kas var notikt. Kādreiz, kad draudzenes man prasa padomu, es saku, ka nevaru ieteikt, bet pastāstīt variantus, kā viss var būt. Vēroju, kā notiek, un man gribas iesaukties: «Es tak teicu…»Copy of IMG_1682

– Vai ir jāplāno un jāizvirza sev mērķi vai labāk ļauties tam, kas notiks?

– Dzīvojot Tirzā, agrāk ļoti plānoju darbus – govis, kūtis, bērni… Bija ļoti smagi – «profesionālā pārdegšana», kas var būt arī lauku sievietēm. Parasti mēs sev uzstāda maksimālo programmu: ievārījums jāizvāra, burkas jāizmazgā, protams, govis trīs reizes dienā jāizslauc un vēl jābūt labai un gudrai sievai. Es sev uzstādīju minimālo programmu. Izslaucu govis un tad sēžu. Nosēdēt ir ļoti grūti. Tad jau man sāka gribēties nezālītes no puķu dobēm izravēt… Bet es sev nebiju to ieplānojusi.

Man patīk tas, ka domas materializējas. Ir jābūt kādam mērķim, nedrīkst sēdēt, rokas klēpī salicis. Tad arī būs rezultāts. Taču man šķiet, ka šeit cilvēki sevi nomoka ar pārāk lieliem pienākumiem. Citur pasaulē tā nenotiek. Īrijā viss ir daudz vienkāršāk – dzīvo tik nost.

– Kas ir galvenais cilvēka dzīvē?

– Dzīvot tik nost. Dzīvot mierīgi. Lai cilvēkam būtu prieks par dzīvi. Citam varbūt tie ir bērni, citam – pašrealizācija. Galvenais, lai pašam būtu prieks. Vissmagāk, ja ir jādzīvo citam – lai sievasmāte būtu apmierināta vai sieva gandarīta.
Katrā laika sprīdī ir kādi mērķīši. Tie ir kā ceļa stabiņi. Kad brauc ar mašīnu, var redzēt tuvākos. Bet tālākais ir uzvarošās beigas – laimīga nāve gultā, stāvot apkārt mazbērniem.

Cilvēki reizēm saka: «Es esmu nodzīvojis garu, bagātu mūžu, bet es nevaru pateikt, ka esmu laimīgs.» Tās ir muļķības! Ja viņam atņemtu maizi, atņemtu bērnus… Cilvēki vienkārši nesaprot, ka viņi ir laimīgi.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s