Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Jāglezno tikai tad, ja nevar negleznot

Leave a comment

Peteris Aulmanis

Ogres mākslas skolas dibinātājs visaugstāk vērtē pedagoga devumu, kas palīdzējis attīstīt spējas daudziem audzēkņiem. «Daukas» sirsnīgo filmiņu un bērnu grāmatu māksliniecei svarīgi, lai arī sliktais varonis izskatās smieklīgs, nevis briesmīgs. Pēteris un Dzintra Aulmaņi rītdien 2.septembrī svin 65 gadu jubileju, kurai par godu rīkos kopēju izstādi.

Pēteris Aulmanis māsai dzimšanas dienā vēl: Lai tev rodas jaunas idejas un veicas ar darbiem! Tu pieej saviem darbiem ar filozofiju, plašāku, pasaulīgāku skatījumu, es tik tālu neesmu ticis.

Kāpēc kļuvāt mākslinieks?

1. klasē bija uzvedums, kur tēlojām dažādu profesiju pārstāvjus: ārstus, inženierus, lidotājus u.c. Biju mākslinieks ar bereti, otu un paleti. Teicu: «Būšu mākslinieks!» Par to arī esmu kļuvis.

Ar māsu vienmēr zīmējām klasē visu vajadzīgo, un labākās atzīmes vienmēr bija zīmēšanā. Mamma uzzināja par Rīgas Lietišķo mākslas vidusskolu (tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), un pēc pamatskolas beigšanas braucu no Ventspils uz Rīgu likt eksāmenus. Man bija ļoti spēcīga konkurence; kopā stājāmies ar Jāni Andri Osi (bijušo LMA rektoru) un Ilmāru Blumbergu. Pēc eksāmeniem tajā gadā paliku tikai kandidātos. Ar Jāni Andri Osi sadraudzējāmies pēc eksāmenu konsultācijām, staigājot pa Rīgu. Kā Jānis teica kādā intervijā: «Mēs bijām tik bikli, ka ejot pāri ielai saķērāmies rociņās.»

Kā sākāt mācīt mākslu citiem?

Man bija niķis aizrādīt kursa biedriem. Ātri pamanīju kļūdas un kritizēju. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) beigšanas strādāju kombinātā «Māksla», taču tur alga bija dažas reizes gadā. Aizgāju pie Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas direktora Imanta Žūriņa un vaicāju vai nav vajadzīgi skolotāji. Gleznošanas un zīmēšanas pasniedzēju bija pietiekami, un man piedāvāja mācīt burtu mācību. Sākumā teicu: «Tikai ne to, man ir briesmīgs rokraksts un bieži pieļauju kļūdas», bet viņš atbildēja: «Nekas, Aulmani, jūs zināsiet mazliet labāk nekā viņi.» Pēc gada man piedāvāja pasniegt arī lietišķo grafiku.

Kā radās doma dibinām mākslas skolu?

«Pēc vieniem no dziesmu svētkiem, kad dziedāju korī «Ogre» domāju: «Redz, kā mēs ar Jāni Zirni esam vienāda vecuma, bet viņš virsdiriģents…vajadzētu arī man kaut ko interesantu.» Sāku interesēties, mākslas studijas un pulciņi bija Ogrē bijuši, bet izjukuši.

Pirmā adrese mākslas skolai bija neuzceltā mājā, Meža pr. 4. Sākumā izveidojām mākslas pulciņus Kultūras namā, kas pārtapa par Ogres mākslas skolu (OMS). Dibināšana ilga 5 gadus, galvenā bija pacietība. 1990. gadā ar rajona kultūras nodaļas svētību 29. septembrī tika pieņemts lēmums par OMS organizēšanu. Par direktoru tiku nozīmēts es, bija 10 skolotāji, no kuriem pašlaik strādā Māra Mārtiņjāne-Kaše un Pēteris Justovičs.

Kā bērnu mākslu var novērtēt?

Vērtējums daudzās humanitārās jomās ir subjektīvs. Grūtāk ir novērtēt mazu bērnu izpausmes, kas iet sagatavošanas grupās. 4-5 gadu vecumā viņi zīmē tikai no fantāzijas. Tomēr ir kritēriji. Piem., vai bērnam piemīt krāsu izjūta, kas varbūt neapzināta, kompozīcija. Daudz ir nejaušības un atklāsmes. Starp darbiem var būt pērles. Citam tās ir vairāk, citam mazāk. To var pētīt pedagogi un psihologi.

Daudzmaz objektīvi var vērtēt vecākus audzēkņus pēc mākslas skolas prasībām: vai ir perspektīva, proporcijas, pareizais tonis. Krāsu izjūta ir iedzimta, to nevar iemācīt.

Vai pašam atliek laiks gleznot?

Ļoti maz laika. Direktora darbs nav labākais, kas man padodas. Nebiju domājis, ka būšu pedagogs, bet tagad tas izrādās pats vērtīgākais, ko mākslinieka darbībā esmu paveicis.

Mans skolotājs Lietišķās mākslas vidusskolā Eduards Grūbe, kurš maz runāja, bet teica trāpīgi sacīja: «Aulmani, jūs varētu gleznot.» Tagad saprotu, ka tas bija augsts atzinums. Ja būtu citi nosacījumi, varbūt es varētu radīt interesantus, paliekošos darbus. Bet Eduards Grūbe arī bieži mums audzēķiem teica: «Gleznot vajag tad, kad nevar negleznot. Tad, ja tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, citādi diez kas nesanāks.» Par nožēlu man nav bijuši tādi apstākļi, ka es bez gleznošanas nevarētu iztikt.

Pēteris Aulmanis

Pēteris Aulmanis

Kā gatavojaties jubilejas izstādei?

Šoreiz māsa uzņēmās iniciatīvu to rīkot, un kopš pavasara šo to esmu samālējis. Izstāde būs rudenī, taču vēl nav zināms kurā vietā.

Man primārais ir gleznošanas prieks. Es nerisinu konceptuālas vērtības. Kad uzliec uz paletes krāsas, un izdotas uzjaukt, atainot toņus. Pats moments, kad strādā dabā, studē un attēlo to, ir prieka brīdis. Līdzīgi, kā iemācīties dziesmu un dziedāt koncertā. Tas ir garīgs pacēlums. Kad tu glezno un iznāk, tas sagādā baudu. Ne par velti ir ļoti daudz pašdarbnieku, kas glezno brīvā laikā. Varbūt šāda darbošanās neatbilst māksliniekam ar lielo burtu, kam vajadzētu vēstīt un pieteikt jauno, saturā, formā, mākslinieciskā pieejā, uztverē, kā tas visos laikos ir bijis. Uzskatu, ka mākslinieks ir kā zinātnieks, kas meklē jaunas formulas, vai kā sajaucot dažādas vielas iegūt zeltu…te var būt dažādas pieejas.

 

Dzintra Aulmane

Dzintra Aulmane brālim dzimšanas dienā vēl: Lai tev atliek vairāk laika gleznot savam priekam! Tu labi glezno.

Kāpēc nolēmāt stāties LMA?

Zīmēju kopš bērnības, kā visi. Vidusskolā slikti mācījos, mums bija stingra skola. Citiem bija priekšstats, ka Dzintra jau nu nekur mācīties neies. Pēc vidusskolas beigšanas aizbraucu no Venstpils uz Rīgu, jo gribēju jaunus apvāršņus. Sāku strādāt VEF, kur bija daudz jauniešu, kas teica, ka jāiet studēt. Es iestājos Latvijas Universitātē ģeogrāfos, jo sapnis par mākslu likās pārāk nereāls. Skolā, kad katram bija jādara kāds sabiedriskais darbs, par mani teica: «Nu ko tad Dzintra, viņa jau tikai zīmē.» Tā es zīmēju visu, ko skolā vajadzēja. Man ne prātā nenāca stāties LMA, jo nebiju beigusi mākslas vidusskolu.

Māksla mani tomēr vilka, un gāju zīmēt un gleznot kursos. Kad brālis mācījās LMA, rīkojām balles kopā ģeogrāfu un viņa kursam. Kad parādīju savus darbus Pētera kursa biedriem viņi teica, ko es te muļķojoties, man jāiet uz akadēmiju. Caur Pēteri iepazinu LMA, sapratu, ka tas nav nekas ārkārtējs un nolēmu mēģināt.

4. kursā ģeogrāfos pārgāju neklātienē, jo nedrīkstēja beigt divas augstskolas klātienē. Pēc Universitātes beigšanas stājos LMA, kur pirmajā gadā netiku. Iestājos trešajā reizē grafiķos.

Kā sākāt zīmēt ilustrācijas?

Pēteris saka: «Māsiņ, tev jau nebija jēgas iet uz akadēmiju, kā tu zīmēji 5 gadu vecumā, tā arī tagad zīmē!» Bērnībā zīmēju mazas bildītes, kur bērni brauc ar laivu, sēņo u.c., rakstīju klāt savus dzejolīšus. Man ilustrēšana vienmēr ir patikusi, un piemita bērnišķīgais stils.

Mani vienmēr ir vilcis arī nopietnais un filozofiskais, ko attēloju stājgrafikā. Es nevaru vienkārši uzzīmēt ainavu, vajag kādu domu.

Kad studēju LMA, filmu studija «Dauka» meklēja multiplikatoru un mani pieņēma. Drīz man piedāvāja strādāt par inscinētājmākslinieci. Pirmajā gadā veidoju «Zelta sietiņam» vienu no daļām. Kopā esmu uztaisījusi 7 lielās (10 min un vairāk) un 11 īsfilmiņas no cikla «Pasaciņas» (2 minūtes), skaita ziņā vairāk nekā jebkurš mākslinieks. Starp tām ir «Skudriņa tipa», «Zaķīšu pirtiņa», «Sprīdītis», «Kā bērniņš nāk pasaulē», «Sēd uz sliekšņa pasaciņa». Zīmēju arī populārā bērnu raidījuma «Miedziņš nāk» galviņu u.c. Tas bija skaists laiks.

Agrāk filmu uzņemšanu apmaksāja valsts. Diemžēl šajos laikos studija «Dauka» ļoti maz var uzņemt. Nesen pabeigto «Spēlēju dancoju» veidoja četrus gadus. Agrāk taisīja divas filmas gadā!

Kad biju izveidojusi vairākas filmiņas, sāku ilustrēt grāmatas. Mans dēls bija mazs, stāstīju viņam pasaciņas, bet lai nebūtu jālasa priekšā, izgudroju pati. Man ieteica uzzīmēt to, ko dēlam stāstu. Mana pirmā autorgrāmata bija «Ežuks brauc ar auto». Esmu ilustrējusi ap 20 bērnu grāmatu, vairākas no tām autorgrāmatas. No «Ābeces» laikam bērni joprojām mācās.

Kā rodas tēli, ko zīmēt?

Jebkurš cilvēks, kad lasa redz vizuāli. Man tas tikai jāuzliek uz papīra. Reizēm ātri uzskicēju pirmās skicītes, un domāju, ka jāpameklē vēl. Jo vairāk sāku domāt, jo sliktāk iznāk. Esmu secinājusi, ka pirmais tēls, ko uzskicēju ir visprecīzākais un interesantākais. Tā ir svaiga uztvere, kad ar visu sirdi viņu iztēlojies. Pēc tam uzlabojot varbūt tehniski izskatās labāk, bet tēls nav emocionāls. Vissvaigāk un emocionālāk ir, ja zīmē no tiešās izjūtas.

Ja zīmējat līdzīgi kā bērnībā, ko dod akadēmiskās zināšanas?

Varbūt tā ir mana būtība, kā zīmēju 5 gadu vecumā, bet lai attīstītu un nostabilizētu stilu, tomēr jāapgūst arī tehniskās un akadēmiskās lietas, kas, absolūti pārvaldot formu, palīdz sevi vairāk atklāt. Ja cilvēks nav mācījies, tomēr var just, ka viņš nevar tā uzzīmēt. Cilvēks var nejust, var aizmirst, bet zināšanas ir viņā iekšā. Kad tās ir jālieto, domāšana un uztvere darbojas automātiski.

Vai veidojat arī stājgrafikas?

Akadēmijā piedalījos izstādēs. Kad sāku ar animāciju, stājgrafikas nebija iespējams taisīt. Nevar taisīt ilustrācijas vai filmas bērniem, ja neieej viņu domāšanā. Pašam jākļūst par bērnu, bet tad esi tik tālu no filozofijas un stājgrafikas, ka nav iespējams apvienot.

Vairāk pievēros stājgrafikai pirms pieciem gadiem Pēteris piezvanīja divus mēnešus iepriekš un teica: «Taisi darbus, jārīko izstāde.» Nu ko, bija jāsāk taisīt stājgrafika. Tagad veidoju darbus nākamajai jubilejas izstāde.

Piedalos plenēros Mālpilī ar biedrību Radošo senioru nams, kuru vada Helēna Medne. Pēdējā laikā es caur dabu saskatu filozofisku domu, un to apceru. Nesen Mangaļsalā bijām līdz mola galam. Jūrā bija masīvs, garš tankkuģis, bet viņam virsū rakstīts «Harmonia». Tas mani ierosināja vēlāk uztaisīt darbu, kur priekšplānā mierīgā ūdenī šūpojas kaija, un aiz viņas liels tankkuģis, kas pilns pieaudzis ar augļu kokiem. Domāju, ka tas var būt harmonisks noskaņojums, kad cilvēks ir daudz ko sasniedzis, kā kuģis, kas pilns augļu kokiem, un tajā pat laikā viņš ir brīvs kā kaija – lido, kur grib, dara, ko grib.

Dzintra Aulmane

Dzintra Aulmane

Latviešu vecās multfilmas bija tik labsirdīgas. Ko domājat par mūsdienu filmām, kas nāk no Āzijas?

Pašā Āzijas kultūra ir pretstati. No vienas puses ir kaut kas smalks un maigas, bet no otras – kaujas un agresija. Āzijas filmas absolūti mani nesaista, tas nav mans stils.

Man ir studija, kur ir bērni grupās 3-5, 5-7 gadiem un skolas vecumā. Vispār man patīk bērni un viņu māksla. Viņi, protams, skatās tās multfilmas un jūsmo. Kad lieku zīmēt brīvo tēmu, ir puikas, kas zīmē šo filmu varoņus. Lielākai daļai zēnu agresivitāte ir iedzimta. Taču bērni joprojām ir naivi, uzticīgi, un atvērti. Man patīk, ka viņi ir tik dabiski, nesamāksloti, saka un zīmē, ko jūt.

Ko gribat pateikt bērniem ar savām ilustrācijām?

Man svarīgi, lai zīmējumā vienmēr būtu kāda asprātība, jociņš, lai tas būtu priecīgs un mīlīgs. Ja ir kāds sliktais tēls cenšos, lai viņš ir vairāk smieklīgs nekā briesmīgs. Kad «Sprīdītī» parādās velns, tad visi smejas.

 

Publicēts laikrakstā Ogres Vēstis 2007.gada septembrī.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s