Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Arvis Viguls: Grāmatas rodas no grāmatām

Leave a comment

file18944493_vigulsPublicēts Delfi

Divdesmit gadus jaunais dzejnieks tikko sācis citu dzīvi – studijas Rīgā – un lasītājiem atklāj savu ceļu dzejas pasaulē, kuru raksturo kā cīņu pašam ar sevi. Par savu paaudzi un laikmetu viņš nerunā, jo dzejai būtu jābūt pašpietiekamai arī bez ikdienas reālijām.

Kā iesāki gaitas literārajā vidē?

Piedalījos Literārajā Akadēmijā dzejas darbnīcā pie Māra Salēja. Beigās bija jāiesniedz noteikts dzejas apjoms, kas pēc tam “aizgāja” uz publikācijām. Tagad esam izveidojušies draugu un domubiedru kompānija, kas grib parādīt, ka mēs esam un kas mēs esam. Gribam rakstīt un ienākt latviešu literārajā vidē.

Ko ieguvi, piedaloties “iesācēju autoru seminārā”?

Bija laba iespēja parādīt savus darbus citiem, lai tie tiktu ar profesionālu aci novērtēti. Man svarīgi, lai kāds pasaka – ir vai nav, velk uz dzeju vai, nē. Tur man arī kāds pateica, ka tomēr ir vērts. Turklāt tas ir tusiņš nedēļas garumā. Svarīgi ir iepazīties ar līdzīgi domājošiem, radošiem cilvēkiem.

Vai dzeju iespējams novērtēt?

Protams, nē, tomēr vajadzība pēc padoma un vērtējuma ir. Ir cilvēki, kas raksta drausmīgi. Ja kāds tiek uz semināru, un viņam pasaka: “Tev labāk nerakstīt”, viņš ir sagrauts, bet tomēr saprot, cik tālu sniedzas viņa ambīcijas.

Kā sāki rakstīt dzeju?

Tas ir viens no riebīgākajiem jautājumiem: “Kā? Kādēļ? Vai ir jēga rakstīt?” Grāmatas rodas no grāmatām. Manās rokās nonāca dzejoļu krājumi. Ieinteresēts paskatījos tajos, sāku lasīt, un iepatikās. Nākamais solis ir, kad liekas, ka es varu izdarīt labāk.

Kā jūties Dzejas dienās – piedaloties kopā ar pieredzējušiem dzejniekiem?

Jūtos pagodināts piedalīties pasākumā ar cilvēkiem, kuru grāmatas esmu lasījis. Iepazīt dzejniekus kā cilvēkus ir citādi. Viņus var iepazīt no grāmatām, bet tas tēls, kas iziet sabiedrībā, ir parasts cilvēks. Tās ir divas nesavienojamas personības. Ir cilvēks, un reizēm viņš raksta. Kad raksta, tā nav tā pati personība, viņš kļūst par autoru, dzejnieku.

Par ko pats raksti?

Mēģinu izteikt vārdos to, kas patiesībā nav izsakāms. Neiespējama cīņa. Ar valodu. Cīņa ar sevi. Ne jau titāniska cīņa par sabiedrības uzlabošanu, izglītošanu. Tā ir dzejnieka iekšējā cīņa, kuras process atainojas tekstā. Tas ir savs veids kā norobežoties no ikdienas, pateikt to, kas ikdienā nav svarīgs, netverams.

Vai dzejniekam jābūt “sabiedrības uzlabotājām”?

Ne vienmēr. Dzejolim jābūt pašpietiekamam, lai viņš varētu pastāvēt, arī neko negribot uzlabot.

Vai iedvesmas netrūkst?

Es rakstu reti. Dzīvoju, eju uz skolu, darbu, satiekos ar cilvēkiem. Pēkšņi ir brīži, kad ir sajūta, ka iekšā kaut kas ir aprāvies, caurums papīrā, var tajā iekrist un dzīvot metaforās, mākslinieciskos izteiksmes līdzekļos, sajūtās, attālināties no ikdienas.

Vai piepūlies un labo dzejoļus vai tie jau ir gatavi?

Ir kāda frāze, kaut vai viens vārds, no kā izejot, dzejolis jau drīz vien pats pasaka priekšā, kādu tas grib nākamo vārdu. Bet tas nenozīmē, ka varu uzreiz piesēsties un dzejolis būt gatavs. Ļoti daudz veicu labojumus. Ik pēc noteikta laika atkal atgriežos pie it kā jau gataviem dzejoļiem, izķidāju pa frāzēm. Tad ir vesela kaudze ar aprakstītiem papīriem, pirksti netīri ar tinti.

Vai saņem atsauksmes no pieredzējušiem dzejniekiem?

Kad man ir kāda publikācija, tad ir atsauksmes. Piemēram, draugos atraksta kāds pazīstams dzejnieks vai dzejniece un pasaka, ka man patika tava publikācija.

Vai dod lasīt savus dzejoļus vecākiem, draugiem?

Pēdējā laikā diezgan reti. Pats kaut ko ķēpājos, sarakstu, par ko bieži vien mani tuvākie cilvēki uzzina tikai no publikācijām. Saprotu, ka nav labi tā darīt, taču tas ir tāpēc, ka man bieži nav sajūtas, ka dzejolis ir pabeigts, izskatās tāds, kā es gribēju.

Vai vari nosaukt konkrētus dzejniekus, no kuriem esi iespaidojies?

No latviešu dzejas tas ir Edvīns Raups. Viņa grāmatas regulāri pārlasu, izlasu visu, kas par viņu publicēts periodikā. Par viņa dzejas pasauli tiešām jūsmoju.

Ko tu domā darīt tālāk?

Laiks rādīs. Tikko esmu uzsācis jaunu dzīvi jaunā pilsētā. Studēšu Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) starpkultūru sakarus Latvija-Spānija. Latvijas augstskolu piedāvājumā LKA piedāvājums man šķita vistuvākais. LU Filoloģijas fakultātē es negribēju studēt. LKA ir iespēja iemācīties spāņu valodu, kas dotu iespēju tālāk arī atdzejot no šīs valodas.

Kad raksti, vai atspoguļo savu laikmetu?

Domāju, ka nē. Šodienas latviešu dzejā ļoti daudz parādās mūsdienu reālijas, bet es nebūšu tas gadījums. Man būs pašpietiekama dzeja, kas var pastāvēt bez konkrētiem faktiem, pilsētām, laikmetiem. Man neliekas interesanti rakstīt par to, ka viss ir slikti, politiķi melo utml. Man liekas ar to var nodarboties avīzes Dzejniekam jānodarbojas ar domāšanu, dzejošanu un pašam ar sevi.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s