Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Identitātes meklējumi Marokā

23 Comments

Pirmo_reizi_Afrika__Marokas_re_8Pirmajā brīdi liekas, ka uz reģistrāciju lidostā ir divas rindas – sieviešu un vīriešu. Nē, tā nav. Sievietes, vīru pavadībā vai bez, ar bērniem pie rokas marokāniešu tērpos. Tikai es tāda viena uz savu roku kaut kur skrienu. Nē, skat, man priekša eiropiešu meičas seja un sarkanā pase franču valodā. Laikam dodas apraudzīt bijušo koloniju. Aizspriedumi. Pārspīlējumi. Nedrošības izjūta.

Kasablankas nakts

Pilsētas centrs. Palmas! Trīs naktī. Silti. Āfrika taču! Nelegālajam taksistam par braucienu no lidostas atdoti pēdējie 15 eiro – speciālais 70% uzcenojums eiropiešiem un citiem pārtikušajiem un naivajiem. Vēl laimējies, ka uzreiz nepiekritu braukt par pirmo piedāvāto cenu 30 eiro. Kur tālāk? Mobilais nestrādā.  Franču-arābu-angļu-itāļu valodas mikslī izdodas vienam no taksistiem (kuri paši līp klāt) uzprasīt telefonu un piezvanīt Jonasam (Youness) Haji, puisim no Couchsurfing (CS), kas uzņems mani savās mājās.

– „Jā, es tepat vien esmu pretī kafejnīcā. Tūlīt būšu.” Mani sagaida garmatains, slaids, gara auguma, divdesmit četrus gadus vecais puisis no CS profila bildes, kurš stāsta, kā raksta mūziku savai grupai un grib radīt ko unikālo, apvienojot dažādus stilus. Saldā Marokas tēja pie galdiņa. Vecs mersedesa taksis, kurā satilpst pieci marokāņi un viena latviete, neskaitot šoferi, un brauciens uz Jonasa ģimenes mājām. Piecos no rīta aiz loga dzirdami saucieni uz lūgšanu.

Neievīstītā realitāte

– „Tev noteikti ir jāredz tirgus!” nākamajā rītā saka Jonass. No pilsētas asfalta mākslīgās vides nokļūstam paralēlajā realitātē, kur brienot šauro, līkumoto taciņu dubļus, sajūtot letēs izlikto lēto augļu, garšvielu bagātības, un dzīvo vistu (kas acu priekšā tiek nokautas) būra smaržas, apzinos šīs vietas pirmatnīgumu un īstumu. Eiropas normas nobāl marokāņu zemnieka letes priekšā, kur mušas aplido tikko ceptos saldumus un marinēto olīvu kaudzes.  Cilvēki pērk, ēd un dzīvo. Realitāte Marokā netiek ievīstīta plastmasas iepakojumā. „Redzēji šito tikko noķēra par hašiša pirkšanu,” Jonass rāda uz policijas pavadībā vesto jauno cilvēku. Arī šī tipiskā Marokas prece ir brīvi sastopama un lietojama.

Pirmo_reizi_Afrika__Marokas_re_1

Starptautiskais jaunietis

Jonass varētu būt tipisks marokāņu puisis, kas pabeidzis universitāti, savā jomā (būvniecības nozare) neatrod darbu un strādā interneta kompānijas palīdzības dienestā, pieņemot zvanus un risinot problēmas. „Man patīk palīdzēt cilvēkiem,” viņš smaidot saka un balsī dzirdama pašironija. Tikai misjē un madam, kas viņam zvana no Francijas, nezina, ka runā ar marokāņu puisi Kasablankā nevis Parīzē. Franču kompānijas izvieto savus „zvanu centrus” (call center) Marokā, kur vietējie no okupācijas laikiem brīvi pārvalda otro valodu – franču. Arī Jonasa draugi strādā līdzīgos darbos. Puiša tēvs ir pārliecināts islāma reliģijas praktizētājs, dēls, turpretī, ir pārliecināts dumpinieks, rokmūziķis un starptautiski domājošs jaunietis. Un šie dažādie pasaules skatījumi ļoti saasina paaudžu konfliktu. CS Jonasam ir kā saikne uz ārpasauli, ar kuras palīdzību satikt līdzīgi domājošus Eiropas un Amerikas jauniešus. Jonasam ir divi vecāki brāļi, no kuriem viens strādā Marokas vēstniecībā Kanādā, un jaunākā māsa, kas 22 gadu vecumā ir precējusies, viņai ir maza meitiņa, un viņa gaida otro bērnu. No rīta pēc brokastīm viņa vienkārši tāpat man uzdāvina tirkizzilu kaklarotu, jo tā piestāvēšot pie zilā krekliņa, kas man mugurā.

Marokas vīzija

Krāsas pretimnācēju sieviešu garajos, augumu nosedzošajos tradicionālajos tērpos un galvas lakatos (fular). Atkritumi izmētāti visā ielas garumā. „Marokā mēs sakām, ja tu nomet uz zemes papīru, tad dod darbu otram cilvēkam,” nosmej mans biedrs. Izrādās, ka otrs cilvēks ir tikpat slinks, kā pirmais, kas nosvieda papīru. Debesskrāpji ar globālo zīmolu logo. Nodrupušās mājas nabadzīgajos kvartālos, kas pat nav sakārtotas kvartālos, bet vienmērīgi izkaisītas pa visu pilsētu, izvietojušās blakus ofisiem un skaistajai Hasana II mošejai, no kuras paveras skats uz okeānu. Puišeļi, kas dzenā futbola bumbu. Jaunas meitenes ar galvas lakatiem un universitātes mācību materiāliem rokās. Pilsētas haoss. Zebras neeksistē. Autobusi, kas sāk braukt, lai arī sievietes ar bērniem vēl kāpj iekšā.

Grūti pierast pie marokāniešu laika izpratnes. Ar Jonasu un viņa draugiem pavadām, kādu gaidot, vai vienkārši tāpat, ilgas (eiropiešu nozīmē – bezmērķīgas) stundas lētajās, piesmēķētajās kafejnīcās (kurās drīkst atnest savu ēdienu un ēst, drīkst pīpēt un drīkst pīpēt zāli) vai vienkārši esam ielās. Jaunieši bieži laiku kopā pavada šādi. Marokāņu jaunā paaudze nav izteikti reliģioza. Arī sieviešu īpatsvars, kas iegūst augstāko izglītību, palielinās. Satieku meiteni, kura mācās universitātē sociālās zinātnes un paralēli arī strādā „zvanu centrā”. Vairākums jauno marokāņu brīvi pārvalda franču valodu, kas tiek apgūta skolā, kā arī studijas notiek franciski. Franču un angļu valoda tiem paver ceļu uz rietumu pasaules kultūru. „Es gribu mainīt Maroku. Tai vairāk jālīdzinās Eiropai. Un vidusskolā jāmācās tikai franciski,” maksimālistisku un radikālu viedokli pauž Jonass.

Pirmo_reizi_Afrika__Marokas_re_3

Kolektīvās kultūras ciešanas

Atgriežamies otrajā vakarā mājās no pilsētas. Istabā, kur iepriekšējā naktī paliku es, uz gultas sēž Jonasa tēvs sapīcis skatās uz dēlu. Viņam ir skarba arābu seja. Viņš runā maz. Jonass izmisīgi mēģina skaidrot savu taisnību arābiski, ignorējot manu klātbūtni, līdz balss aizlūst. Asaras marokāniešu puiša acīs. Manas jakas un dvielis ir sakrāmēti un nelielais koferis aizvērts. Jonasa māte man to pasniedz. Mātes sejā lasāma labvēlība un marokāņu sieviešu spēks, un dzīves pieredze. Viņa mani sabučo un priecājas par maniem mēģinājumiem izrunāt arābiski „uz redzēšanos”.  Ar Jonasu izejam pa durvīm. Seko viņa brālis un brāļa sieva, kuri pagalmā ilgu laiku cenšas klusināt zēna sakrājušos emociju izlaušanos.

– „Piedod, ka tev tas jāredz,” Jonass saka, kad esam izgājuši uz ielas un dodamies uz viņa drauga mājām (kurš arī ir no CS). „Tāds ir mans tēvs. Lai arī, ko es darītu, viņš nav apmierināts. Es cenšos būt labs dēls. Cenšos darīt viņam pa prātam. Es viņu mīlu. Kad viņš bija slimnīcā, katru nakti biju pie viņa…Man sāp, ka viņam neesmu gana labs.”

-„Es nesaprotu. Kādēļ tev ir tik svarīgs tēva viedoklis? Nospļaujies uz visu un veido savu dzīvi! Mēs Eiropā tā darām. Tā ir daudz vieglāk. Nerēķināties ar ģimeni ir daudz vieglāk. Tev ir atšķirīgs viedoklis, un tēvs to nekad nepieņems.”

Mēģināju izmisušajam puisim mācīt domāt eiropiski. Individuālās vērtības vērtēt augstāk par kolektīvajām. Kas vispār notika? Vai mana klātbūtne izraisīja ģimenes drāmu? Jonass apgalvoja, ka nē. Puisis, kurš ir pārāk jūtīgs marokāniešu kanoniem, vēlas domāt citādi, taču nespēj pārraut nabassaiti.

Rituāli sadzīvē

Beidzot arī man ir gana, un kūltūršoku izjūt mans ķermenis. Noguļos ar 40 grādu temperatūru. Esam Jonasa drauga Mohameda vecmammas mājās. Vecmammas visā pasaulē ir vienādās, un arī viņa ļoti satraucas. Viņa lūgšot dievu par mani. Arābu dievs un zāles, kuras, nespējot izlasīt arābu pamācību, dzeru, akli uzticoties Jonasam, man palīdz tikt augšā divās dienās.

Vecmammas gardie ēdieni un to ēšanas rituāls raksturo Marokas kultūras būtību. Ēdienu (piemēram, īpašā veidā sagatavotas gaļas bumbiņas vai vistas ar mērci) pasniedz uz viena šķīvja galda vidū. Katrs no ēdājiem, turot pirkstos maizes gabaliņu, to apslaka mērcē un paņem gaļas gabaliņu no centrā esošā šķīvja. Tā ir īpaša kopības un dalīšanās izjūta, kad ēdot vienmēr atceries par blakusesošajiem. Marokāņu ģimeņu viesmīlību izjutu arī, kad viena no Mohameda radiniecēm, redzot manu sajūsmu par tipisko interjeru, piedāvā uzņemt bildes, pielaikojot arī vienu no marokāņu kāzu tērpiem (pavisam līgava vakarā nomaina 7 krāsu tērpus) un ģimenes rotas.

Nepabeigtā pašapziņa

Globalizācija Āfrikā ir izteiktāka nekā Eiropā. Starptautiskās kompānijas un produkti uzspiež patērētājkultūru un nodrošina darbavietas Kasablankā. Joprojām izteikti jūtama Francijas ietekme, ko varētu saukt par „kolonizētās/okupētas kultūras sindromu” kur līdzās pastāv savas kultūras pašapziņas trūkums („tur pie jums Eiropā viss ir labāk”) un arābu valsts tradīciju piekopšana. Redzot eiropeisko izcelsmi, nepazīstamie mani uzrunā franciski.

Ceļojuma laikā arī sevi pieķēru eirocentriskajā domāšanā. Cenšos marokāņu puisi pārliecināt par rietumnieciskā pasaules uztveres pareizību. „Brauc uz Eiropu! Tev pavērsies lielākas iespējas,” apgalvoju. Jo Eiropa taču ir priekšnoteikums  ģeogrāfiskajai un sociālajai mobilitāte… Taču kā mazas, okupācijas skartas nācijas pārstāve ikreiz nosodu Eiropas imperiālisma politiku un novērtēju neatkarīgas identitātes veidošanas centienus. Tomēr aizvien pārņem nepabeigtības izjūta un vilinājums no jauna vēl tuvāk iepazīt citādo.

Advertisements

23 thoughts on “Identitātes meklējumi Marokā

  1. Ļoti interesanti lasīt Tavas piezīmes. Tev ir citāds skatījums uz lietām un cilvēkiem Tev apkārt, ko nevarētu nosaukt par ikdienišķu.

    Like

  2. Paldies, Elīna 🙂 Hmm… es īsti nezinu, kas ir ikdienišķs. Jā, rakstu tā kā es redzu..

    Like

  3. Tu man acu priekšā uzbūri visu to ikdienu tik spilgti, ka tagad gribas redzēt bildes, lai salīdzinātu! Vai ex-kolēģes arī sanāca satikt?

    Like

  4. Bildes ir draugos albumā :)! Manas ex-kolēģes savdabīgā rakstura un mentalitātes dēļ diemžēl nesanāca viņu satikt. Bet es jau Marokā ne pēdējo reizi biju 🙂

    Like

  5. Interesants raksts.. piekriitu, ka to lasot, tas liek uz mirkli iejusties tajā pasaulē (:

    Like

  6. Ļoti brīnišķīgs apraksts. Man ļoti patika, izņemot to vietu ,kur Tu runā par to nerēķināšnos ar ģimeni un vecākiem.Vai tad tas ir tik raksturīgi visai Eiropai, nerēķināties ar vecāku viedokli?

    Like

  7. es domāju eiropiešu atsvešināšanos no ģimenes vispār. jā un arī nerēķināšanos tādā nozīmē, ka veido pats savu dzīvi, neuzklausot vecāku pārmetumus un atšķirīgos paaudžu skatījumus.

    Like

  8. Heh, varbut marokanjiem liekas, ka francuzhi nezina, ka runa ar marokanieti, bet izteiktais akcents, kas piemiit “Francois” vai “Jean” (prezentee vinji sevi ar tipiskiem franchu vardiem:)) otraa galaa, shos viegli nodod.

    Like

    • jā, taču viņiem jāizdomā dažādas atrunas, lai neatklātu, ka atrodas Marokā.

      Like

      • Vinju akcents vinjus nodod, lai kadas atrunas netiktu izdomaatas.
        Veel:
        „Brauc uz Eiropu! Tev pavērsies lielākas iespējas”
        Kaa Tu to iedomajies, kas vinjus gaida te, Eiropaa? Vai francuuzhi, kuru valstii jau taa ir 10 milj. imigrantu, vai varbuut Latvija? Tas viens, bet otrs – taa nav ES, kur taa vienkarshi var izdomat parvakties, piemeram, uz Spaniju un stradat, shobrid imigracijas noteikumu ne ES pilsonjiem kljust arvien stingraki, pie tam tads tumshadains puisis ar akcentu vienmer tiks uzskatits par otras klases imigrantu…

        Like

  9. ar “brauc uz Eiropu” es domāju turpmākās izglītības un arī darba iespējas. Jā, neeiropiešiem, protams, mobilitāte ir grūtāk pieejama, taču ir iespējams visu nokārtot un legāli. Mēs ar šo konkrēto puisi runājām par viņiem zināmiem piemēriem un kontaktiem Eiropā un Kanādā. Turklāt ar franču valodas zināšanām un jau iegūtu augstskolas diplomu, turpināt gaitas Eiropā ir iespējams. Uzskatu, ka izglītība un iniciatīva paver ceļu. Es šajā gadījumā nedomāju nelegālo imigrāciju kā “clandestino” un rožu tirgošanu laukumos.

    Like

    • Imigranti Eiropaa ir vajadzigi parsvara tadelj, lai kads daritu darbus, ko vietejie negrib. Paskaties taja pashaa FR, kas parsvara tira ielas un strada buvniecibaa. Jaa, gan jau ir iespejams nokartot darbu legaali, bet tad tev ir jaabut super-duper labai profesijai un darba devejam, kas tevi gribes, pie tam vinjam veel japierada, ka nebija spejis atrast darbinieku sava valstii. Sarkozy oficiala politika ir pret imigrantiem, tadelj tiek pienjemti likumi, kas bremze imigrantu piepluudi. Pie tam rasisms darba tirguu arii pastav. Cik ir dzirdets, tad Anglija imigrantiem shaja zinja ir daudz labak, nekaa Francijaa…

      Like

  10. tādēļ jau nav jāaprobežojas tikai ar Fracijas izvēli. bet jāgūst pieredze vispār Eiropas valstīs, kurām ir dažāda imigrantu politika (Dānijas, Somijas piemēri). Un atkārtoju, ka legāli IR iespējams dabūt darbu.

    Like

  11. Tu pati piemineji Franciju, jo marokanjiem ir franchu valodas zinashanas. Somijaa pazistamas latvietes virs ir Pakistanis un vinjam ir grutibas atrast darbu vinja adas krasas delj, ta ka ne visur ir tik spozhi. Jebkura gadijumaa nav tik vienkarshi, kaa “brauc uz Eiropu, tur tev bus baigas iespejas”! Vismaz sava valsti cilveks jutisies kaa cilveks.

    Like

  12. protams, nav vienkārši. vienmēr ir jācīnās, ja gribi kaut ko sasniegt. bet nē, nepiekrītu, ka jāpaliek par jebkuru cenu savā valstī, ja neesi apmierināts un neredzi izaugsmes iespējas. un šajā aprakstītajā situācijā tā ir. uz jebkuru valsti aizbraucot strādāt, dzīvot, mācīties ir jāsaskaras ar grūtībām, arī eiropietim. taču izejot no savas komforta zonas gūsti pieredzi un spēkus sasniegt vēlamo mērķi.

    Like

    • Jaa, bet nevar salidzinat eiropiesha problemas ar afrikanja problemam, kuram visu muzhu naksies sakarties ar ipashu attieksmi un nekad nebuusi savejais. tieshi ta iemesla delj ari daudzi imigranti dzivo savas komunas, ar savam tradicijam, nespejot pienjemt realitaati.

      Like

  13. tādēļ jau ir dažādas vides un dažādas attieksmes. melnstrādnieku vidē un universitātes izglītību ieguvušo vide atšķiras. tie, kas nespēj pieņemt realitāti, var dzīvot komūnās. bet viņi tomēr izvēlējušies emigrēt, nevis palikt savā valstī. jebkurā gadījuma ir daudz pozitīvu un negatīvu piemēru. un uzskatu, ka viss lielā mērā atkarīgs no indivīda spējām un zināšanām un viņa vēlmes integrēties.

    Like

  14. Lai arii ir ieguta augstaka izglitiba, ta vispirms ir jaapstiprina jaunaja valstii, jo tas papirs ne vienmer tiek atziits, taa kaa biezhi vien sanak, ka ar to var tikai aiziet uz WC… Ja cilveks nak no parastas gjimenes, nevis no bagatnieku aprindam, izredzes ta vienkarshi aizbraukt uz Eiropu un uzsakt labaku dziivi, ir nieciigas… Lai nu kaa, tie pozitivie piemeri ir daudz retaaki un parasti izsitas un spej vislabak integreties imigrantu beerni, kas valsti piedzimushi. protams, ar vajadzigo motivaaciju.

    Like

    • Tātad, ja vēlamies būt precīzi, jānodala:
      1) imigranti jaunieši, kas dodas uz Eiropu iegūt un papildināt jau esošo izglītību; un šajā ziņā tā ir pieejama ne tikai bagātnieku ģimenēm, bet gandrīz jebkuram, kurš ir informēts un prot meklēt vajadzīgo informāciju par ES un mecenātu finansētām izglītības iespējām. ES izglītības politikā ietilpst Eiropas izglītības telpu padarīt pieejamu arī neeiropiešiem, un tam tiek veltīti līdzekļi. Šiem jauniešiem arī vēlāk paveras lielākas iespējas integrēties Eiropas darba tirgū, vai, atgriežoties dzimtenē, viņu izglītība un pieredze tiek augstāk vērtēta arī tur.
      2) vidējās/vecākās paaudzes imigranti, kas dodas strādāt uz Eiropu. Šajā gadījumā iespējas ir vairākas – strādāt tipiskos imigrantu darbus, pelnīt naudu, sūtīt uz mājām, un, reiz beidzot atgriezties dzimtenē, lai tur, piemēram, uzceltu māju un skolotu bērnus. Vai arī neatgriezties. Vai arī censties panākt dzimtenē iegūtās izglītības atzīšanu un līdz ar to darba iespējas savā sektorā. Kas, protams, ir grūts ceļš, jo diemžēl Eiropā citur iegūtās izglītības atzīšana nenotiek tik vienkārši, un te nu izpaužas eirocentrisms institūciju līmenī.
      3) nu un ir arī nelegālie. (šei es nedomāju tos, kas atbrauc nelegāli, bet pēc tam ar darba devēja vai cita veida palīdzību iegūst uzturēšanās atļauju). Tie ir tie, kas iekļūst kriminālajās aprindās, nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību utt. Šī tad ir tā grupa, kas viegli iekļūst mediju dienaskārtībā (jo marginālās grupas un šoks ir vienmēr interesanti) un veido imigrantu negatīvo tēlu.

      Like

    • Nu, redz, kaa pati vari redzet, nav tik vienkarshi nokljut Eiropaa. Finansetajas macibas ari ir ierobezhots skaits un ne jau tads parasts vidusmeera puika var to sanjemt, sekmem jabut izcilaam. Ja ne, gjimenei ir jabut tai, kas finansees gan celju, gan dziivi jaunajaa valsti, kas nedomaju, ka vidusmera marokanim ir pa kabatai. Nu ok, cilveks ir ieguvis izglitibu, bet tas vinjam nedod iespejas palikt valsti un stradat, lidz ar to ir jamekle darba devejs, jaatgriezhas majas un jataisa jauna darba viiza, vai arii ir jaapprecas ar vietejo, kas ir vieglakais celsh un, kaa to dara daudzi imigranti. Protams, ja pec macibam ir veelme atgriezties majas, tad lietas kljust vienkarshakas.
      Nebuut ne tikai vecakas paaudzes imigranti strada tipiskos imigrantu darbus. Paskatoties uz arabu jaunieshiem, pat tiem, kas dzimushi valstii, var redzet, ka nekur taalu vinji nav tikushi, lai arii ir visas iespejas to dariit, kaa valsts pilsonjiem. VInjiem vienkarshi ir nostaaja pret valsti kaa tadu. Un savas iekshejas neapmierinatibas deelj, jo nejutas piederigi ne valsti, kura dzimushi, ne valsti, no kuras nak vecaki, vinji protestee pret visu, kljust ekstremi savos uzskatos un vairak pievershas tradicionalajam dzivesveidam. Daudziem nepatiik dzive jaunajaa videe, jo jutas diskrimineeti, tapec 100% nevari pateikt: “Eiropaa tava dziive buus labaaka”. Protams, piemeeri ir dazhadi, bet cilvekam ir jaapzinas, ka var nakties iziet cauri daudzaam nepatikamam situacijaam.
      Anyway, raksts ir par Maroku, nevis imigrantiem un to problemam, tapec padiskuteesim, kad uzcepsi rakstu par sho teemu 🙂

      Like

      • nekas dziivee nenaak vienkaarshi. bet vai taadeelj nevajag meegjinaat? vienmeer veicas tiem, kas izraada iniciatiivu un nebaidaas riskeet.
        bet par imigrantiem man ir padomaa raksts. tad arii padiskuteesim 🙂

        Like

  15. Nudien-jauks apraksts…tikai par to nabas saiti… esmu eiropiete un man IR svarīga mana ģimene, neskatoties uz atšķirīgajiem uzskatiem.
    Paaudžu konflikti ir bijuši,ir šobrīd un būs arī rīt.
    Tā tas ir iekārtots- katrai paaudzei, katram cilvēkam cits skatījums uz pasauli! Apraksta autores skatījums ir krāsains un tik dzīvs…vien žēl, ka viņai laikam nav savu sakņu izjūtas, jo tās ir tās,kas savu ģimeni padara par “savu”arī mirkļos, kad visi uzskati nesaskan.Un tas ir tas kas savu dzimteni padara par SAVU, tad kad šķiet citur tā saulīte spožāki spīd…jo kā vienu tā otru- veidojam mēs paši.

    Like

    • Jā, katrai paaudzei ir savs skatījums. Taču, ja tas tik dramatiski atšķiras, ka rada ciešanas jaunākajai paaudzei un traucē veidot PAŠAM SAVU DZĪVI (nevis vecāku nepiepildīto sapņu vai iedomātajiem scenārijiem utt.), sekot saviem uzskatiem un mērķiem, risinājums, manuprāt, var būt tikai pārraut šo pārāk spēcīgo saiti. Iespējams, vēlāk, kad ir iegūta patstāvība un atgūta personiskā brīvība (katram ir tiesības uz savu telpu!), arī saikni ar ģimeni var veidot jau skatoties no cita punkta un stāvot uz savām kājām.
      Sakņu izjūta? Hmm..tā ir viena savdabīga lieta…, kas var izpausties, pašam nemaz neapzinoties… jo pie kaut kā jau gribas piesieties, taču ja tas kaut kas tikai sagādā ciešanas, vēlāk saproti, ka nav jēgas. Bet ģimene jau nesastāv tikai no vecākiem. un laimīgie tie, kam ir caur ko saglabāt saikni.
      Dzimtene? Nē, neminēju, ka to neizjūtu, ka tā jāpamet uz visiem laikiem. Joprojām sevi pieskaitu pie sprīdīšiem, kas redzējuši pasauli un guvuši pieredzi, atgriežas un pārnes zināšanas mājās. Un arī citiem vienmēr paužu šo uzskatu. Tāds ir mans naivais mērķis, tomēr pirms tam vēlos iepazīt pasauli, lai būtu tās zināšanas un pieredze, ko pārnest mājās. Tikai tā var attīstīties nācija un kultūra, jo izolācija, īpaši mūsdienās, ir destruktīva.

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s