Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Satiktie cilvēki nav nejauši

3 Comments

Šodien satiku kādu sievieti. Tā bija viena no tām tikšanās reizēm, kas virza. Man patīk satikt jaunus cilvēkus un liekas, ka tikšanās nav nejaušas. Tās ir zīmes, kuras jāprot lasīt. Man liekas, es protu (vai vismaz esmu mācību procesā).

Satiktā sieviete ir latviešu izcelsmes māksliniece. Viņa teica, ka es ar zobenu rokās gribu iekarot pasauli, kā viņa kādreiz un, smaidot mani sauca par pārāk jaunu, lai spētu sniegt vērtējumus. Runājām par pašrealizāciju un veicamajām darbībām. Viņa stāstīja, ka vispirms jāsaprot pašam sevi, un tikai tad var sniegt citiem. Vai tad mēs visu laiku neesam procesā? Kļūt gatavam taču nozīmē mirt.

Runājām par ģimenes vērtībām, kuras man pašlaik iztrūkst, un kuras viņa iemācījusies novērtēt tikai ar laiku. Par citu cilvēku (īpaši ģimenes locekļu) pieņemšanu un saprašanu. Nē, to es pašlaik nevaru/negribu. Man brīžiem liekas, ka es cilvēkus saprotu pārāk labi, un tad es vairs nevaru pieņemt viņu kļūdas. Tās sākumā man izraisa vilšanos, vēlāk – riebumu.

Jutu, ka viņai varu uzticēties. Dažbrīd pat pārlieku iedziļinājāmies. Vai es pārlieku atklājos? Es citādi nemāku. Un nevēlos iemācīties. Tā bija pirmā tikšanās, kad tomēr viena otru vērojām ar zināmu atturību. „Pārāk neuzticies viņai!” mani kāds brīdina. Ko nozīmē „pārāk” neuzticies? Kā var uzticēties tikai „mazdrusciņ”? Jā, es ar viņu tikos ziņkāres dzīta un informēta par dažādām viņas ļaundarbu versijām un kara stāvokli ar kādu vīrieti, kas, viņasprāt, veica negodīgu spēli. Nu protams, ka karā katrs aizbarikādējas un cīnās kā var. Mani ne tik daudz interesē viņas pagātne, bet attieksme pret mani. Atradinos no aizspriedumainiem priekšstatiem.

Izjūtu ar viņu kopību. Mēs – „austrumeiropietes”… Viņa šeit iesakņojusies deviņdesmitajos, es pārziemoju nultos gados. Jā, šodien no jauna atskārtu, ka man ļoti pietrūkst šādu sarunu. Par mākslu un dzīvi. Man pietrūkst šādu personu (Man apkārt ir tikai semiotiķi-studenti. Ļoti forši kursabiedri, bet tomēr tas pats manas paaudzes skatījums.) Pietrūkst viedo sarunu ar VB. Mākslas un meklējumu ar IS.

Katra interesanta tikšanās ir izaugsme. Attīstība. Tāpēc cenšos satikt pēc iespējas plašāku cilvēku loku. „Mans ceļojumi ir iekšēji,” atbildu tiem, kas saka: „Šitā mētājoties pazaudēsi visu.” Liekas, ka es intuitīvi jūtu cilvēkus un virzienu, kurā doties. Tādēļ īpaši nesatraucos par kursabiedru diskusijām par utilitāro vērtību dominēšanu rietumu kultūrā. Tomēr šajā periodā liekas, ka viss apkārt kļuvis man pārāk lēns un ierast. Kas jāmaina?

Advertisements

3 thoughts on “Satiktie cilvēki nav nejauši

  1. Šķiet pazīstami vārdi. Ko līdzīgu esmu jutusi reiz sevī. Tavs izaugsmes ceļš, nepielūdzams, nenovēršams. Vien piestāt malā un atvilkt elpu, apkopt brūces, atvieglot sirdi un atkal šķīstīties ceļā.

    Like

  2. Satiktie cilvēki. Tie, kuriem piešķiram nozīmi, kurus ielaižam savas dvēseles slēptajos kambaros, tie, kurus vērojam un no kuriem mācāmies. Varbūt tikai nejauša tikšanās, vai likteņa sūtnis, vai glābējs, vai ideāls…. vai pazudinātājs. Kādu nozīmi mēs pieširam šiem cilvēkiem mūsu dzīvē, Tā ir mūsu izvēle, mūsu darīšana.

    Like

  3. tavs ļoti profesionālais komentārs. mūsu izvēles 😉 viegli jau tā pateikt… he 😉

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s