Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Kas ir Ukrainas ‘dabiskā divvalodība’?

Leave a comment

IMG_1587Publicēts Mans Medijs.   “Zini, cik ir
grūti runāt tikai ukrainiski, lai ko par te
vi domātu, skolā, kur visi sazinās krieviski?” stāsta žurnālistikas maģistrantūras studente, kas uz Ļvovu atbraukusi no Dņepropetrovskas. “Vai tad jums Latvijā pašlaik nav cilvēku, kas pārgāja uz krievu valodu ‘padomju laikos’?” man atbild ar pretjautājumu Ukrainā pazīstams politisku diskusiju raidījuma vadītājs Andrijs Kuļikovs. Žurnālistikas konferencē starp ar pētniekiem no Maskavas izceļas asa diskusija par krievu valodas lomu Ukrainā, kas neskar viņu pētījuma tēmu. Kā skaidrojama šī ‘dabiskā divvalodība’, kā to mēdz apzīmēt politiķi un mediji?

Pēc oficiālajiem statistikas datiem, Ukrainā ir 29,6% krievvalodīgo, taču tikai 17,3% ir krievu tautības minoritāte. Viens no iemesliem tam ir PSRS īstenotā rusifikācijas politika, kas izpaudās izglītībā (krievu skolu pārsvars un ukraiņu skolu aizvēršana) un citās publiskās sfērās. Tādējādi etnisko ukraiņu pāriešana uz krievu valodu tika veicināta un uzskatīta par “prestižu”. Krievu valodas pārsvars ir Ukrainas Austrumu un centrālajos reģionos, kur etnisko krievu ieceļošana un apmešanās vēsturiski notikusi jau ilgi pirms PSRS.

Savdabīga parādība Ukrainas Austrumu daļā ir t.s. ‘suržiks’ – ukraiņu un krievu valodas sajaukums, kurā runā liela daļa lauku iedzīvotāju. Krievu vārdiem tiek pievienotas ukraiņu galotnes un lietotas krievu gramatiskās konstrukcijas. Arī pašreizējais Ukrainas prezidents Viktors Jaunukovičs nerunā pareizā literārā ukraiņu valodā, bet gan lieto ‘suržika’ elementus.

Ļvova, pilsēta, kurā esmu apmaiņas studente Ivana Franka Ļvovas Nacionālajā universitātē (IFĻNU), atrodas Ukrainas Rietumu daļā, kur vēsturiski saglabājusies Ukraiņu valodas dominēšana un izteikta ukrainiskā pašapziņa. Šeit drukāto mediju pārsvars ir ukraiņu valodā, tomēr nacionālajos televīzijas kanālos vērojama savdabīga situācija, kad viss raidījums var notikt krieviski, bet dažas frāzes izteiktas ukraiņu valodā, jau tam piešķir ukraiņu raidījuma statusu.

Ar krievu valodas ietekmi saskaros arī universitātē. Piemēram, valodu lekciju kursos mācību grāmatas ir krieviski, taču šī valoda tiek it kā ‘ignorēta’ – franču valodas pasniedzēja lasa mācību uzdevumus ukrainiski, automātiski tulkojot ‘galvā’, līdzīgi ir arī citu valodu kursos. Arī citās lekcijās mācību procesa laikā tiek ‘pēc noklusējuma’ pieņemts, ka studenti pārvalda krievu valodu (piemēram, iesakot mācību literatūru krievu valodā), bet sazināšanās un atbildes notiek ukraiņu valodā. Bieži pāriešana no vienas valodas uz otru neskaitās nekas īpašs. “Kad aizbaucu uz Grieķiju, mani visi apbrīnoja, ka zinu daudz valodu. Viņi skaitīja arī krievu valodu, ko mēs parasti neskaitām,” stāsta 4. kursa students Andrijs.

Ukrainā līdz ar politiskā kursa maiņu, aktualizējas viedokļu sadursmes nacionālā līmenī. Likumprojektu par pāriešanu uz ukraiņu kā vienīgo mācību valodu augstākajās izglītības iestādēs nomaina diskusijas par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai reģionālā līmenī visā Ukrainas teritorijā (daļā Austrumu reģionu tā jau ir otrā valoda).

Krievijas televīzijas kanāli raida tendenciozus sižetus, kur Krimas skolēni rindā stāvot pie tāfeles saka: “Mēs vēlamies mācīties Puškina valodā.” Šeit redzamas paralēles ar sešu gadu pagātnē esošo izglītības reformu Latvijā. Savukārt Ļvovas reģiona padomes deputāte Irina Farion ierodas bērnu dārzā un pamāca, kā jāsauc bērnus: “Kā tevi sauc? Olenka? Kāda skaistule! Nekad nekļūsti par Aļonočku, citādi tev būs jāpako koferi un jābrauc prom!” Sižets izpelnās krievu mediju uzmanību un Youtube skatījumu statistiku.

Maksims no Ļvovas, 3. kursa žurnālistikas students apgalvo: “Problēmu rada politiķi nevis iedzīvotāji”. Viņaprāt, lielākai daļai krievvalodīgo nav problēmu ar ukraiņu valodu un tās lietošanu publiskajā sfērā, tādēļ nav nepieciešamības pēc otrās oficiālās valodas. Puisis stāsta vēsturisko iemeslus Jūlija, 4. kursa žurnālistikas studente no Doņeckas ģimenē runā krieviski, jo viņas māte ir krieviete, bet mācības IFĻNU ukrainiski viņai grūtības nesagādā, un ar kursa biedriem meitene sarunājas ukrainiski. Svitlana, žurnālistikas 4. kursa studente no Ternipiļas (pilsēta Rietumukrainā ar ukraiņu valodu kā dominējošo), stāsta par savu pieredzi apciemojot draudzeni Krimā (reģions, kurā ir pilnīgs krievu valodas pārsvars publiskajā un privātajā sfērā): “Es konsekventi runāju tikai ukrainiski. Pirmajā dienā veikalā uz mani skatījās dīvaini, vēlāk jau pierada, bet atbildēja vienmēr krieviski. Kioskos redzēju tikai avīzes krieviski.” Draudzene, pie kuras  Svitlana ciemojās, runā ģimenē krieviski, taču  studē Ļvovā ukrainiski. “Sākumā atbraucot, viņa baidījās lietot krievu valodu, jo viņai bija iestāstīts, ka te visus krievus sit!” meitene stāsta.

Ukraina ir viena no postpadomju telpas valstīm, kur joprojām spēcīgi jūtama Krievijas politisko lēmumu ietekme. No manas studiju un dzīvošanas pieredzes Ļvovā, jūtu cīņu par nacionālās pašapziņas un ukraiņu kultūras saglabāšanu. Un valoda ir spēcīgs elements šajā cīņā, ar kuru var manipulēt, apvienot vai šķelt vienas valsts iedzīvotāju grupas.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s