Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Eiropa – laboratorija nākotnes islāmam

1 Comment

Publicēts Satori

Kāpjot kalnā, jūtams tuksneša ieskauts klusums, un pēc laika tiek sasniegta ieeja izolētā mikropasaulē. Jauniešu grupiņa mazgā koka mēbeles, citi griež dārzeņus. Kāds uzreiz piedāvā jaunajiem viesiem ūdens glāzi, saldo ievārījumu vai sieru ar sīriešu maizi un tēju. Šeit katrs ir lielāka mehānisma daļa, kas darbojas tikai kopībā.

Senais sīriešu katoļu klosteris Dier Mar Musa el-Habaši atrodas 80 kilometrus no Damaskas 1320 metru augstumā. Vietas unikalitāte ir tās viesmīlība un atvērtība katram – sākot no garāmgājēja, kurš ieradies uz pāris stundām aplūkot 11.-12. gadsimta freskas, līdz svētceļniekiem vai jauniešu backpackeru pārim, kas te var pavadīt dienas un nedēļas. Šeit ikdienas darba ritms ir spēcīgi saistīts ar starpreliģiju garīgo dimensiju. Kristiešu mazākuma vieta Sīrijas musulmaņu kopienā ir dialoga radīšana, kopēju konferenču un svētbrīžu organizēšana.

Itāliešu izcelsmes klostera dibinātājs jezuīts tēvs Paulo Dalloljo (Paolo Dall’Oglio) atklājis klostera drupas 1982. gadā, pēc viņa iniciatīvas 1984. gadā uzsāktā restaurācija, kas ar Sīrijas un Itālijas atbalstu, un arābu un eiropiešu brīvprātīgo darbu pabeigta 1994. gadā. Šobrīd klosterī ir divas mūķenes un četri mūki, kā arī to katru dienu apmeklē vairāki desmiti cilvēku no visas pasaules, un šeit var brīvi un par brīvu kopā aizvadīt maltītes un diskusijas, lūgšanu un meditācijas reizes.

Tēvs Paulo sarunā raksturo Eiropas un islāma aktuālo konfliktu un uzskata, ka liela daļa musulmaņu ir atsaucīgāki pret Rietumu pasaules reprezentētajām vērtībām, nekā Rietumi ir pret islāmu. Viņš skata islāmu kā vienu no lielajiem cilvēces evolūcijas virzītājspēkiem un apgalvo, ka tikai starpkultūru sadarbībā iespējami jauni atklājumi un attīstība. Gatavība atvērties ir vienīgais ceļš, jo iekšējā noslēgtībā slēpjas iznīcinošs tukšums.

Konfliktiem iespējami pozitīvi rezultāti. Pašreizējās starptautiskās kopienas vājums ir tās nesaskaņotā rīcība un sadrumstalotās intereses. Tēvs Paulo dod priekšroku interpersonālai, nevis internacionālai nākotnes sabiedrībai, kur svarīga indivīda vēlme, pašnoteikšanās brīvība, gatavība sadarbībai un dāsnums.
Ilona Nukševica: Kas šajā vietā bija tik īpašs, lai atjaunotu klosteri?

Paulo Dalloljo: Mani mudināja pienākums atbildēt uz personiskiem jautājumiem, piemēram, Tuvo Austrumu baznīcas liktenis Sīrijā. Šis senais klosteris man nodeva eremītu vēstījumu: pārveidot cilvēci, sabiedrību, vēsturi alķīmiskā kopumā, kur indivīds atbrīvojas no pakļaušanās vajadzībām un instinktiem – varai, naudai, seksam – un virza sevi savienībai ar šo stāvu, šo kalnu, zem šīm debesīm, kļūstot par cilvēku, kurš apzinās sevi kā daļu no visuma pārredzamības, spējīgu pavērst pasauli pretī saviem garīgajiem mērķiem un vēlmēm. Taču šeit garīgais nav pretstatīts materiālajam. Tā ir pārredzamības pakāpe, spēja iedziļināties šajā pašā materiālajā pasaulē. Tā ir garīgās dzīves vērība – par brīvu.

Otrais jautājums bija: “Kā lai sadzīvo ar visiem šajā pasaulē?” Es sapratu, ka risinājums var būt meklējams fiziskā darbā: “Sākam ar rokām, akmeņiem, ar zemi, koku, ūdeni un uguni.”

Trešais pārdomu punkts bija saistīts ar politisku vēlmi pēc viesmīlības, kas ir arī antropoloģisks projekts – uzņemt viesmīlībā vienotu cilvēci, vieni otriem, saskaņā zem viena jumta.

Šī vieta man atklāja cilvēces evolūcijas noslēpumus. Atradām ķermeni, vietu, kas spētu par tiem runāt un svinēt. Sapratu, ka šī bija tā ‘miesa’, caur kuru tos izpaust. Ķermenis veidots no kalna, ielejas, alas, freskām, ūdens cisternām, un tas ir atjaunošanas gaidās. Gaidās tikt glābts. Pašā pamatā šī vieta ir atspulgs mūsu vajadzībai būt glābtiem.

I.N.:  Viens no jūsu spēcīgajiem punktiem ir dialogs ar islāma kopienu. Vai kara laikos iespējama saruna?

P.D.: Miera laikā pēc dialoga nemaz nav vajadzības. Tikai kara laiks pieprasa praviešus, reformatorus un pareģus, t.i., cilvēkus, kas uzlasa fragmentus un tiem veido ko jaunu. Šī ideja prasa pozitīvu skatījumu uz islāmu – kā liela spēka un enerģijas ticību, kā civilizāciju, svētumu, izglītību, dievišķā brīnuma svinēšanu – tātad cilvēka ķermeņa virzību pretī dievišķajam. Šajā nozīmē islāms ir viens no lielajiem cilvēces garīgās evolūcijas virzītājspēkiem, tādēļ nevar iedomāties, ka mums nebūtu kontakta ar to. Kontakts iespējams empātijas, sincresis un savstarpējās nodošanas ceļā. Tā ir starpkultūru attiecību patiesība: savstarpējā transcendence ir veids, kā izgudrot pasauli kopā. Dialogs kļūst par atklāsmi, apziņas pieaugumu, cilvēces dievišķīgumu un izaugsmi mierā un harmonijā. Musulmaņi šo klostera vietu atzīst par svētu, tā viņus uzrunā viņu simboliskajā tradīcijā. Mēs vēlamies būt viņu kristieši, viņu Baznīca. Jēzus viņiem pašiem.

I.N.: Vai neesat domājis eksportēt šo pieeju uz Eiropu, kur valda dialoga trūkums?

P.D.: Jauni cilvēki no Eiropas, Āzijas, Amerikas brauc šurp. Pasaulē, kur jaunieši daudz pārvietojas, nav svarīgi kur esi, bet kā esi. Ietekme iespējama gadījumā, ja, esot nozīmīgiem sev pašam, izdodas būt nozīmīgam arī citiem. Sākumā vienmēr ir personiska nepieciešamība. Mēs neuzskatām, ka vispirms  ir darba stratēģijas. Tās var attīstīties tikai kā atbilde personiskai vēlmei.
Eiropas islāms šobrīd piedzīvo grūtības, taču Eiropa ir liela laboratorija nākotnes islāmam, jo iespējams strādāt ar individuālās un apziņas brīvības, pašnoteikšanās un demokrātijas tēmām. Daudzi Eiropas civilizācijas stūrakmeņi ir stimuls pārdomām musulmaņiem. Islāms uzsver svētu sabiedrības objektivitāti un spēcīgu vērtību sistēmu. Islāms ir liecība vēlmei pēc vienotas sabiedrības un cilvēces.

I.N.: Vai šis raksturojums atbilst arī radikālām un destruktīvām islāma izpausmēm?

P.D.: Ir jāspēj skatīt pasauli, saredzot pozitīvo konflikta dialektikā. Nevaram pilnībā piekrist konfliktiem, taču šādā ceļā tiek uzturētas dzīvas noteiktas vajadzības. Pavadīt laiku brālībā, dialogā un savstarpējā atzīšanā būtu labāk. Tomēr, kad šo elementu trūkst vai to nav pietiekami, rodas konflikts, kas mudina uz iekšējām pārdomām, citu ceļu meklējumiem. Konfliktā atklājas, ka vardarbība nav risinājums. Taču sadursmi nevar atrisināt bez citu vajadzību apkopošanas. Tā ir savstarpēja viesmīlība, kas kādam jāsāk. Daudzi musulmaņi ir atsaucīgi pret Rietumu reprezentētajām vajadzībām. Domāju, ka vairāk ir musulmaņu, kas pieņem Rietumus, nekā Rietumu cilvēku, kas saprotoši pieņem islāmu.

I.N.: Konflikti var sniegt pozitīvus rezultātus?

P.D.: Ja domstarpību atbalstītāji ir spējīgi iedomāties kaut ko pārāku ar konflikta starpniecību, tad sadursmei būs risinājums, tiks sasniegts jauns cilvēcisks līdzsvars, jauns kultūras atradums, jauna civilizācijas izpausme.

I.N.: Kādas ir Rietumu invāzijas sekas Tuvajos Austrumos?

P.D.: Mēs aizvien esam fāzē, ko es nosauktu par “postkoloniālu”. ASV iesaistījās neprātīgā karā pret Irāku. Nav teikts, ka cits risinājums būtu atbalstīt Sadamu vai atļaut viņam apspiest kurdus vai iznīcināt šiītus. Taču izdarītā izvēle ir bijusi milzīga kļūda. Izpratnē, kurā pēc PSRS impērijas sabrukšanas ASV uzņēmās pasaules atbildību, tā uzņēmās arī atbildību pieļaut smagas kļūdas. Netika ieguldīts pietiekami daudz darba pasaules demokrātijas attīstībai, tika strādāts pie tā, lai ASV vara būtu vienīgā – spēka monopols. Tas nav attīstības monopols, bet gan regresa mehānisms, kas nonācis līdz pasaules ekonomikas krīzei.

Pašlaik esam citā fāzē un šī aprēķina kļūda ir kļuvusi redzama: starptautiskā kopiena nav spējīga panākt drošību jūrā starp Somāliju un Arābijas pussalu, mieru Afganistānā vai Pakistānā un Indijā. Kopienas vājums  izpaužas, kad katrs dalībnieks dara to, ko uzskata par pareizu. Nepieciešams kopīgi strādāt, lai realizētu globālu demokrātiju un ne tikai internacionālu sabiedrību, bet gan -– interpersonālu. Svarīgs ir cilvēks, viņa uzskatu brīvība, pašnoteikšanās spēja, pašrealizācija pasaules kopienā. Tas nozīmē, ka arī minoritātēm vai apspiestām etniskām grupām (sākot no Amazones indiāņiem līdz kurdiem un armēņiem) jābūt tiesībām izpausties un būt sadzirdētām starptautiskajā kopienā, līdzīgi kā jāveidojas pamanāmām transnacionālām partijām.

I.N.: Vai šis scenārijs ir iespējams laikā, kad turpinās diskusijas par reliģiskiem simboliem?

P.D.: Tiesiskās Eiropas konflikts ar dogmatisko Eiropu (piemēram, diskusija Itālijā par krucifiksu klātbūtni skolās) nozīmē problēmas aplūkošanu pašos pamatos. Nedomāju, ka krucifiksu noņemšana skolu telpās ir risinājums, taču diskusija ir svarīga. Uzskatīt, ka nedrīkst diskutēt, nozīmē sagatavot Eiropu karam. Tā ir atgriešanās pie Bērtuļa naktīm, kariem starp pareizticīgo un latīņu pasauli, starp komunistiem un kapitālistiem. Jābūt diskusijas un problēmas risinājuma iespējai plurālistiskā sabiedrībā, kur personiskā brīvība ir centrā. Nevis lai kļūtu par nomadiem, bet lai mudinātu Eiropas jauniešus brīvībai izvēlēties solidaritāti. Tādēļ, ka tas, kurš noslēdzas tikai personiskā brīvībā, izšķīst, implodē iekšējā jēgas trūkumā. Turpretī, tas, kurš eksplodē solidaritātes un attiecību virzienā, kopīgi konstruē lietu jēgu.

I.N.: Vai Tuvajiem Austrumiem ir jāseko Eiropas piemēram?

P.D.: Es nevēlos izteikties vajadzības izteiksmē. Ja Eiropas liecība būtu pareizā, visus pievilktu tās piemērs, un to varētu sagatavot no jauna savā kultūras traukā. Tas nav vienkārši. Eiropieši spēlē divējādu spēli – demokrātija mums un diktatūras citiem –, un tas kļūst sarežģīti. Nepieciešams patiesi veicināt demokrātiju visiem.

I.N.: Kā jauni cilvēki var atrast veidu, lai novērtētu solidaritāti?

P.D.: Rezultāts ir process. Līdzīgi kā Svētais Grāls vienmēr ir jāmeklē. Domāju, ka jauniešiem nepieciešami skolotāji. Katrreiz, kad vēršos pie jauniešiem, saku: “Kungs, esi skolotājs.” Ticu, ka pastāv liela vajadzība pēc saknēm un pēc iespējas izjust visu cilvēces centienu rezultātus šajā nebeidzamajā evolūcijas procesā, kā arī tikt mudinātiem piedalīties kustībā. Mēs nedrīkstam mudināt uz dogmām un slēgtām struktūrām vai varas sistēmām. Mums jāpiedāvā šī iniciācija pretī radošai kustībai, kas pieprasa lielu dāsnumu, kā arī spēju ciest un ziedoties. Daudzi jauni cilvēki nav spējīgi panest ciešanas. Bailes kļūdīties nogalina dāsnumu. Iespējams, šī ieleja ir daļēji realizēta absurda sapņa liecinieks un iemesls cerībai. Iniciācijas vietām pasaulē jābūt daudzām, nevar visi braukt uz Mar Musa klosteri. Jābūt iespējai radīt šīs vietas. Man patiktu, ja jaunieši, kas apciemo Mar Musa klosteri varētu sev teikt: “Vēlos šīs vietas nozīmi aizvest uz sabiedrību, no kuras esmu cēlies, vai uz kādu citu sabiedrību, un tai to piedāvāt.”

Ziņkāres dzīta, meklēju draugiem.lv melnās latviešu meitenes. Bildē sniegota Latvijas pilsētiņas iela un sieviete ar bērnu pie rokas. Citkārt ikdienišķa Latvijas ainava neatšķirtos no daudzām citām tipiskām bildēm. Vārda laukā Ilze/Ilga/Līga/Baiba ir nomainīta pret Jamila/Amina/Fatima, bet ķermeni no galvas līdz kājām klāj melns virsvalks. Citai jaunai meitenei ap galvu krāsains lakatiņš (hijab), kājas džinsu bikses, bet albumiņš vēl liecina arī par dzīvi pirms – tusiņi, draugi, dzērieni. Uz dažām dienām izdodas iekļūt tikai musulmanēm paredzētā domubiedru grupā, kur noris visai skarba diskusija, kā pārliecināt mazu bērna, ka “mēs Ziemassvētkus nesvinam, bet tu esi īpašs un nepārdzīvo, kad citi bērni saņems dāvaniņas”.

Atsevišķi tēli sociālajos tīklos, visai aktīvs vietējās musulmaņu kopienas interneta forums un  nemanāma mošeja Brīvības ielā. Šie cilvēki ir apzināti izdarījuši savu izvēli – piederēt reliģiskajai  minoritātei valstī, kurā nav tās vēsturiskā fona un piedzīvot no tā izrietošās sekas. Meitenes, kuras jūtas tuvākas arābu vīram, nekā savai sociālajai pagātnei (pāriet vīra reliģijā islāmā nav obligāts noteikums). Forumā viegli bloķēt nesavaldīgus lietotājus, bet vai Latvijas realitātē aktuāls konflikts?

Nedrošība par nesen atgūto Latvijas Rietumu identitāti bieži liek tai sekot bezierunu pakļautībā. Tiek pārpublicēts varai tuvu stāvošo mediju oficiālais viedoklis, kam jāattaisno bērnu un sieviešu nāves “brīvības vārdā”.  Reproducētie tēli, informācijas fragmentācija un konteksta trūkums neļauj Latvijas iedzīvotājam projicēt sevi uz pasaules kartes. Starptautiskiem notikumiem trūkst dienas kārtības aktualitātes, un ārzemju ziņas kļūst marginālas. Skats no tālās ziemeļu malas liecina par provinciālismu un kavē citādā iepazīšanu. Un tad, kad svešais klauvē pie namdurvīm, pilnīgi saprotama ir dabiski noliedzošā aizsargreakcija.

(Itālijā nejauši iepazinu irākieti, ar kuru jau pirmajā sarunā mūs saistīja bērnības atmiņas par Čeburašku un dziesma “Голубой вагон” (jā, Čeburaška bija arī Bagdādes TV). Teju sirreāla sajūta, kad pirmo reizi gluži praktiski sapratu, ka, novērtējot dažādību, iespējams atrast  vienojošo – cilvēcisko.)

Advertisements

One thought on “Eiropa – laboratorija nākotnes islāmam

  1. Pingback: Autobusa uzvara Ēģiptē: Gribas uzsprāgt | Ilona Sābera - blog and media publications

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s