Esmu atjaunojusi blogu un rakstu šeit pēc gada pārtraukuma. Kādreiz mākslas skolā mēdzām jokot par atrofējušos roku, kurai zīmulis vairs neklausa. Šoreiz ceru, ka datortaustiņi spēs nodot pieredzēto.
Reizēm negribas runāt, bail pāršķelt ietērpjošo klusumu ar lieku vārdu. Bezrūpīgi noslēgties mikrokosmā, prom no ļaunās acs. Tikai kad tuvības trauslums ir nostiprināts, atpakaļceļš ved uz ārpasauli. Notikumi loģiski sekoja viens otram, kad pašpietiekami gozēties sociālo tīklu saulītē sāka likties muļķīgi. Tā vietā gribējās pilnībā izraut kontaktdakšu.
Šodienas skrejošajā laikā un telpā kļūst aizvien grūtāk apstāties. Vēl grūtāk ir saredzēt tukšumu skrējiena bezmērķībā, sevis izšķiešanu ārējā sadrumstalotībā. Mazie sērkociņa uzliesmojumi ir islaicīgi mierinoši. Kas tiek panākts mainot fona vietas un cilvēkus kā profilbildes? Tīkla vērtību nevar izteikt tikai krustpunktu skaitā.
Kad 1000 kontaktu vietā sāc novērtēt tuvības svarīgumu, sāk uzmākties bailes par zaudējumu attāluma dēļ. Nesaku, ka bezmērķīgu blandīšanos pa pasauli ķert mirkli stilā piepeši pārtrauca ligzdas vīšanas instinkts. Tā ir atskārsme, ka nepastāv cita iespēja, kā vien iepriekš egoistiskos, pašrealizācijas plānus turpmāk īstenot divatā. Nepastāv cits cilvēks. Soļi, ko sperat kopā ir likumsakarīgi un loģiski nevis citiem, bet sev-mums, ka citādi vienkārši nevaram iedomāties.
Ikkatra divsavienība ir kopējās nozīmes meklēšana. Līdzīgi kā krāsu spektra iedaļas dažādās valodās ir atšķirīgas (Kur beidzas zilais un sākas gaiši zilais?), tāpat arī kultūrnozīmju kopsaucēju iespējams rast tikai kustībā. Tā tiek mainītas un virzītas līdz šim stabili iekaltās individuālo jēdzienu robežas. Visgrūtākā ir saruna. Ieskatīties jaunajā caur otru. Neizplūstot un nezaudējot, tikai iegūstot daudzveidību. Izaugt divpusējā spēka mijiedarbībā.
Mēs precējāmies trīs mēnešus. Paraksts ar roku pārrakstītā anketā piecos eksemplāros un zilas tintes īkšķa pirkstu nospiedumi pieputējušā valsts iestādē sekoja pēc stundām ilgas rindā stāvēšanas un mēnešiem ilgas izziņu kārtošanas, jo cilvēciskās vērtības grūti pierādīt sistēmiskā veidā. Tā ir cīņa pret valstu pārvaldēm par savām-mūsu tiesībām, cīņa pret iesīkstējušām kultūrpraksēm un uztveres tuvredzību. Pierādīt, pārliecināt par normālību kļuva par automātisku reakciju. Pastāvēt un nokļūt līdz uzvarai kaujā, kad priekšā jau nākamā. Bezgalīgā cīņā ar ārpasauli nosargāt iekšējo līdzsvaru. Uzvara ir atrast tikai savu-mūsu telpu personīgajā klejojumu vēsturē.
10/02/2014 at 22:42
Da, ladna, Ilon, pec gada – visa tava-jusu ciinja, pieraadishana, dokumenti, putekli, izzinjas, rindas .. aizmirsisies 🙂 izgaisiis kaa jullija saulee izkaltusha puupeezha peleekais duums. Esiet laimigi kopaa.
LikeLike
10/02/2014 at 23:16
paldies, Iveta 🙂 ! Nezinu, vai aizmirsīsies un izbeigsies. Cīņa jau nav tikai par dokumentiem, bet gan attieksmēm, ar kurām jāsastopas dažādās vietās un situācijās.
LikeLike
30/03/2014 at 21:05
pati laulība arī gadījumā nav “iesīkstējusi kultūrprakse”? (:
čau, Ilona!
LikeLike
31/03/2014 at 18:39
Čau sen neredzētā Evija 🙂 jauki, ka esi šeit iemaldījusies! manā izpratnē laulības kā kultūrpakses nozīme ir mainīga. Lai gan daļēji zudusi laulības reliģiskā un sociālā nozīme, tomēr ir saglabājies laulības leģitīmais aspekts – saikne ar valsti, kas sniedz noteiktas civilās tiesības. Tieši šis “oficiālās atzīšanas” fakts mani interesē, un apstākļi, kas traucē to sasniegt.
LikeLike