Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories

Autobusa uzvara Ēģiptē: Gribas uzsprāgt

5 Comments

Publicēts Veto Magazine 33, pirmo daļu lasi ŠEIT, otro daļu ŠEIT.

Met pie malas intelektuāļu bariņus, izej uz ielas, tā tev pateiks taisnību.
Nekādas audzināšanas, nekādas izglītības, nekādas kārtības, nekādu likumu.
Pasaule griežas, kamēr nekustam ne no vietas un strīda karstumā sabļaustāmies korķa vidū.

سيبك من النخبة المثقفين،  هو الشارع هقوللك الحقيقة فين
مافيش تربية ومافيش تعليم، مافيش نظام و مافيش قوانين
العالم بيجري واحنا فى مترحنا، و بنتخانق فى عز الزحمة

Pēdējā albumā Cairokee nonākuši līdz atziņai, ka jebkas, kas pašlaik notiek Ēģiptē, tiek darīts pretēji, nekā tam būtu jānotiek – it kā vienkāršas lietas ir jāizcīna ar milzīgu piepūli. To var saukt par briedumu, kad atzīsti problēmas, necenties idealizēt, bet nekrīti arī depresijā. To novērtēja arī klausītāji, diska pirmo laidienu izpērkot trīs dienās un padarot ierakstu par reģiona līderi iTunes veikalā. Albumā iekļautajās dziesmās saklausāma Kairas ielu kņada, neizturamais karstums, gājēju un braucēju sastrēgums 20 miljonu pilsētā, ielu bērni, kas par vienu naudiņu pārdod papīra kabatlakatiņus, ēzelīši ar milzīgām atkritumu kravām līdzās miljonāru džipiem, foul un taameya (cūku pupu putriņa un falafels, ko parasti ēd brokastīs) pārdevēju ratiņi un pieczvaigžņu hoteļi Nīlas krastā. Tā ir ikdiena, ar kuru jāsadzīvo, jāprot izkarot sava vietā lielajā pūlī, lai netiktu samīts.

Arī es biju gatava mūžīgajai cīņai. Tiklīdz izgāju ārpus mājas, privātā telpa beidza eksistēt. Bija jāsamierinās ar to, ka nekad neizdosies iejukt pūlī. Tiku pamanīta, uzrunāta, izsekota, novērtēta un aprunāta, sliktākajā gadījumā necenzētu komentāru pavadīta. Tomēr biju izgājusi ārpus komforta zonas, un par to nebeidzu sevi slavēt. Izgāju no gaisa kondicionētās, sterilās darba biroja vides, kur nevalstisko organizāciju darboņi cenšas risināt globālas problēmas, bieži neprotot saskatīt tālāk par savu degungalu. Nolēmu, ka nebūšu baltrocīte – man jāzina, kas notiek ielās. Viegli izgrūstīju apkārtējos un iekāpu bremzējošā autobusā, pēc tam centos nenoģībt bezgaisa metro vagonā, izlauzu ceļu tirgus drūzmā, nokaulēju saldo apelsīnu cenu, izjaucot pārdevēja plānu un pierādot, ka nepiederu pie naivajiem (lasi – cērpjamajiem) ārzemniekiem un atsvaidzinājos ar glikozes devu svaigi spiestā cukurniedru sulā – tipiskais ēģiptiešu gardums, ja neskaita gāzēto dzērienu invāziju. Biju sevi pierādījusi.

Pārvērtēt / Eaedet Nazar

Nekādas vēstures, nekādas identitātes,
Es pats esmu tikai kopija.

مفيش تاريخ , مفيش هوية
انا نسخة مش اصلية

Bailes pamest komforta zonu ir cieši saistītas ar ieraduma slinkumu. Ēģiptē to varētu raksturot kā kontakta trūkumu ar citādo. Ir vieglāk atbraukt un dzīvot ierastajos ārzemnieku rajonos, maksāt augsto, bet, salīdznot ar citām valstīm, diezgan lēto īres maksu, rīkot “expat pārtijus”, saņemot starptautiskā organizācijā/biznesā strādājošā algu.

Zamalek ir centra rajons, kas izvietots uz salas Nīlas vidū. Tā ir kā cita planēta, uz kuru apkārt notiekošais neatstāj lielu iespaidu. Tas ir vēstniecību, starptautisko zīmolu kafejnīcu un dārgas īres rajons. Runā, ka pat revolūcijas laikā, kad Tahrīrā pretējā krastā notika sadursmes, dzīve Zamalekā kūsāja kā iepriekš.

Mani visvairāk ieinteresēja, cik tālu sniedzas pieņemtās “integrācijas robežas”. Taču sapratu, ka ne tikai ārzemnieki izvēlas komfortu. Nekustamo īpašumu reklāmas aicināt aicina izbēgt no centra sastrēgumiem, atkritumu kalniem, cilvēku pūļiem, nepatīkamām izjūtām un vārdu pārmaiņām ar “vienkāršajiem ļaudīm”. Tiek pārdots jauno piepilsētas rajonu (compounds) Rietumu elitārās sabiedrības modelis, kurš balstīts uz vieglu pamatvajadzību apmierināšanu. Reiz kāda ēģiptiešu paziņa ar bērniem man tā arī pateica: “Ļaujiet man dzīvot blakus iepirkšanās centram, pārtikas veikalam un skolai, man neko citu nevajag.”

Nevar jau pārmest tiem, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlas vieglāko ceļu, ja ūdens, elektrība un daudzmaz svaigs gaiss ārpus pārblīvētā centra jau vien ir sasniegums. Un tomēr vieglu dzīvi (lasi – iedomātos Rietumus) meklējošās mammas izvēlas sūtīt bērnus “starptautiskās” skolās, kur arābu valodas gramatikai netiek pievērsta liela uzmanība un kur ēģiptiešu skolotāju modes lieta ir runāt ar angļu valodas iestarpinājumiem.

Kairas identitāte? Ha ha, uzburbusī, izplūdusī, neaptveramā megapole, kurai nepietiek ar rajoniem, kur iedzīvotāju skaita ziņā satilptu divas Latvijas, tā aizvien vairāk atkaro telpu pat Sahāras tuksnesim un cenšas padarīt to elitāri apdzīvojamu. Vecum vecā večiņa, kurai iestājies Alcheimers un kas neatceras vairs ne tikai jaunības kāzu valša dejas soļus, bet arī savā klēpī izauklēto dižgaru likteņus.

Tahrīra laukumā armija uzstādījusi pretrunīgu pieminekli, lai pieminētu abos apvērsumos mirušos (kuru nāvē vainojama policija un armija). Tas ik pa brīdim tiek izdemolēts, jo protestētāji nevar samierināties ar nozagto revolūciju un piesmietajiem ideāliem. Vēsture jau atkal tiek pārrakstīta, bet sociālās problēmas nekur nav zudušas, un tikai laiks rādīs, kad mazākais katalizators izprovocēs jaunu neapmierinātības vilni.

Karalis/ El Malek

“Daudzi jauni cilvēki nav spējīgi panest ciešanas. Bailes kļūdīties nogalina spēju dalīties,” reiz man teica itāļu jezuītu mūks Paolo Dall’Oglio. Ēģipte ir vieta, kur pastāvīgi sevi jāpierāda, jāaizstāv un jāskaidro savi uzskati. Ir jāprot mainīt skatpunktus, spējot iedziļināties un izprast sarunas biedru, izvairoties no paredzamiem secinājumiem un intelektuālā laiskuma, un tas prasa piepūli. Līdzīgi kā, mācoties jaunu valodu, reizēm, kad visu dienu esi runājis un centies saprast, vakarā iestājas prāta nogurums, kad pilnīgi neko nespēj pateikt.

Es atbraucu studentes naivumā un erasmus domāšanā. Pirmie medus mēneši un rozā brilles, apņemšanās un centieni neīstajā virzienā bez panākumiem. Bija vairāki varianti – ieslīgt slinkuma apātijā, slēpties aiz labdarītāja muguras vai pamazām spert solīšus ārpus migas. Nāca kritieni un puni, bet arī mazās “autobusa uzvaras”, kad izdevās gan paprasīt ceļu, gan izkāpt pareizajā pieturā, nebaidoties kļūt par putekli 20 miljonu murdoņā. Līdz sapratu, ka cilvēki jau savā būtībā visur tie paši, tikai atšķirīgi ārējie apstākļi bieži neļauj saskatīt vienojošo. Bija jāmācās komunicēt un strādāt. Satikt kādu, kurš liek apjaust, ka mainīt valstis un dzīvesvietas ik pusgadu nav risinājums, jo no sevis jau neaizbēgsi. Sava garīgā un fiziskā telpa būs vien jābūvē pašu spēkiem pa ķieģelītim, pa mēbelītei.

Reizēm jūtos vientuļš un bailīgs, ejot pretējā virzienā.
Taču redzu un protu saskatīt gaismu ceļa galā.

ساعات بحس إنى وحيد وخايف
ماشى ف طريق عكس الطريق
لكنى شايف وعارف
شايف طريقى آخره نور

Advertisements

5 thoughts on “Autobusa uzvara Ēģiptē: Gribas uzsprāgt

  1. Pingback: Autoubua uzvara Ēģiptē: Svešais svešā valstī | Ilona Sābera - blog and media publications

  2. Jā, vieglāk tiešām būtu sēdēt birojā un domāt, ka kaut ko dari un ietekmē, bet “pie tautas” grūtāk, toties aizurbies līdz kaulam.

    Liked by 1 person

  3. Ēģiptē dzīvot, strādāt un kopumā integreties viņu sabiedrībā ir ļoti grūti, varbūt, pat neiespējami. Neatkarīgi no finansiālā nodrošinājuma. Tamdēļ saprotu tos, kuri dzīvo savā slēgtā telpā. Runājot pat Ēģipti manīsti ir divējādas jūtas- no vienas puses ” Grūti, karsti, netīri, nabadzība”, no otras ” Mīlu šo zemi, nespēju iedomāties, ka nekad vairs nebušu tur, neiejukšu viņu 24 stundu burziņā, starp arābu mūzikas skaņām, vārītas eļļas un spēcīgo vīriešu parfīma smaržām, un un… “!

    Liked by 1 person

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s