Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories


3 Comments

Satiktie cilvēki nav nejauši

Šodien satiku kādu sievieti. Tā bija viena no tām tikšanās reizēm, kas virza. Man patīk satikt jaunus cilvēkus un liekas, ka tikšanās nav nejaušas. Tās ir zīmes, kuras jāprot lasīt. Man liekas, es protu (vai vismaz esmu mācību procesā).

Satiktā sieviete ir latviešu izcelsmes māksliniece. Viņa teica, ka es ar zobenu rokās gribu iekarot pasauli, kā viņa kādreiz un, smaidot mani sauca par pārāk jaunu, lai spētu sniegt vērtējumus. Runājām par pašrealizāciju un veicamajām darbībām. Viņa stāstīja, ka vispirms jāsaprot pašam sevi, un tikai tad var sniegt citiem. Vai tad mēs visu laiku neesam procesā? Kļūt gatavam taču nozīmē mirt. Continue reading


7 Comments

Ziepene: vakarnakts kaislības jaunajā dzīvoklī

Skaļi klaudzieni pie blakus istabas sienas. “Più piano!” (kas vienlaicīgi nozīmē, gan klusāk, gan mierīgāk), iesaucās mans jaunā dzīvokļa biedrs, kas aiz trauslā reģipša norobežojuma nevarēja aizmigt, klausoties savas bijušās draudzenes kaislīgajos vaidos. Simona bija atvedusi uz mājām savu draugu/džeku/mīļāko/panka-bestia (“pankzvērs” – itāļu apzīmējums pankiem,hašiša pīpmaņiem, ielas cilvēkiem, marginālajai grupai)/garāmgājēju no Piazza Verdi. Un viņiem bija sekss Stefano istabā (ar Stefano piekrišanu, kā izskatās, jo viņš mājās nebija), tajā pašā gultā, kurā reiz bija mīlējušies Francesco un Simona. „ Šajā istabā ir par daudz atmiņu, tāpēc es te nevarētu turpināt dzīvot.” Man stāstīja Francesco par istabu, kurā ievācos es. Viņš pats tagad guļ, dzīvo un raksta filmu scenārijus dzīvojamajā istabā, kas blakus virtuves kaktam. Un plānā siena ir kopēja ar Stefano istabu, kur tagad ir Simona un otrs vīrietis. Vaidi, kas pēc pirmā Francesco klauvējiena turpinājās vēl skaļāk, nu, pēc otrā viņa izsauciena, ir apklusuši. Continue reading


3 Comments

Mans istabas biedrs narkomāns

Melnā meitene taukainiem matiem, kas jau iepriekš nākusi ciemos/darīšanās, lai nopirktu no Džuzepes (Giuseppe) hašišu jeb dūmu (il fumo IT), tagad mazajiem pirkstiņiem veikli tin pārtikas plēvē balto pulverīti. Es neprasu viņam, kas tas ir. Es tikai skatos no sava istabas kakta un domāju par šauro robežu, kas šķir šos cilvēkus no Piazza Verdi (Verdi laukums) bomžu ikdienas. Viņš, mans istabas biedrs Džuzepe, gatavojas peļņai. Tūlīt dosies uz „Lazaretto”, lai tur tiktu vaļā no mazajiem baltajiem sainīšiem un atgrieztos ar naudu. „Viss, tikšu ar šo galā un tad basta. Tad vairs nē,” viņš ik pa brīdim iesaucas. Nez cik reižu viņš par to ir domājis? Vai kad izrunā šos vārdus tiem tiešām arī tic? Continue reading