Šeit no septiņiem līdz pusastoņiem jau ir tumšs. Augšstāvā ņaud kaķēns, vectēvs tērzē pie Ramadāna galda. Trauku šķindoņa, bērnu balsis.
Ja es mācētu, varētu saprast viņu sarunas. Esam viens otram uz ļoti līdzās…
“50 kilogramā! Piecdesmit!”ārā katru vakaru izmisis klaigā vīrs, kas ēzeļa vezumā tirgo augļus. No visiem tirgoņiem, kas atrodās nelielā tirgū man blakus ielinās, bļaustās tikai viņš. Tas laikam tāpēc, ka pārējiem cik necik savas būdiņas, kur izlikt tomātu, kabaču, gurķu, sīpolu kastes, salātu un piparmētru maisus, garšvielu maisījumus…Man šodien iznāca vairākus teikumus gara saruna arābiski par gurķu un tomātu cenām, Latviju un universitāti. Abi smējāmies par manu trūcīgo arābu valodas krājumu un šis man sauca pakaļ, lai iedotu līdzi divus lielus vīnogu ķekarus. Saldi… Laikam kļūšu par pastāvīgo klienti. Continue reading
