Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories


Leave a comment

Vispārēja angliskošana vs. pasaules skatījums

Publicēts Ir.lv

Par dažiem aizspriedumiem Latvijas augstākajā izglītībā

Kopumā Latvijas izglītība ir kvalitatīva, jo labākie latviešu studenti veiksmīgi konkurē ārzemēs, ir mērķtiecīgi un talantīgi. Esmu ieguvusi gan labas akadēmiskās zināšanas savā jomā, gan nelielu ieskatu profesionālajā vidē un motivāciju turpināt tajā izaugsmi. Tomēr pamanāms trūkums joprojām ir nepietiekama izglītības starptautiskā orientācija un zināšanu apmaiņa. Šoreiz vēlos izbēgt no bipolārā (un mazliet provinciālā) skatījuma “mēs” šeit Latvijā vs. “jūs” ārzemēs, tā vietā gribu vērst uzmanību uz pasaules skatījumu, kam jāsniedzas arī pāri Eiropas Savienības robežām. Continue reading


Leave a comment

Kas ir Ukrainas ‘dabiskā divvalodība’?

IMG_1587Publicēts Mans Medijs.   “Zini, cik ir
grūti runāt tikai ukrainiski, lai ko par te
vi domātu, skolā, kur visi sazinās krieviski?” stāsta žurnālistikas maģistrantūras studente, kas uz Ļvovu atbraukusi no Dņepropetrovskas. “Vai tad jums Latvijā pašlaik nav cilvēku, kas pārgāja uz krievu valodu ‘padomju laikos’?” man atbild ar pretjautājumu Ukrainā pazīstams politisku diskusiju raidījuma vadītājs Andrijs Kuļikovs. Žurnālistikas konferencē starp ar pētniekiem no Maskavas izceļas asa diskusija par krievu valodas lomu Ukrainā, kas neskar viņu pētījuma tēmu. Kā skaidrojama šī ‘dabiskā divvalodība’, kā to mēdz apzīmēt politiķi un mediji?

Pēc oficiālajiem statistikas datiem, Ukrainā ir 29,6% krievvalodīgo, taču tikai 17,3% ir krievu tautības minoritāte. Viens no iemesliem tam ir PSRS īstenotā rusifikācijas politika, kas izpaudās izglītībā (krievu skolu pārsvars un ukraiņu skolu aizvēršana) un citās publiskās sfērās. Tādējādi etnisko ukraiņu pāriešana uz krievu valodu tika veicināta un uzskatīta par “prestižu”. Krievu valodas pārsvars ir Ukrainas Austrumu un centrālajos reģionos, kur etnisko krievu ieceļošana un apmešanās vēsturiski notikusi jau ilgi pirms PSRS. Continue reading


Leave a comment

Sergejs Moreino: Dzejai jāsagādā kaifs kā kafijai vai vīna glāzei

file18967473_MoreinoPublicēts Delfi.lv

Sergejs Moreino, atdzejojot J. Rokpelni, U. Bērziņu, J. Kunnosu, sākumā tulko dzeju uz metavalodu un tad projicē krievu valodā. Dzejnieks un tulkotājs šobrīd saka, ka mūža sapnis viņam bijis prozas rakstīšana, ko nupat piepildījis, iespaidojoties no brīnumainās Kurzemes, kas Latvijā vēl vēlēsies runāt ar daudzu autoru palīdzību.

Kas jums šobrīd aktuāls radošajā darbībā?

Varu teikt, sapnis piepildījies, jo visu mūžu sapņoju par prozas rakstīšanu. Pagājušā gada novembrī biju nonācis līdz stāvoklim, kad varētu taisīt pašnāvību. Nedomāju to burtiski, biju nonācis līdz izmisumam, kad sāku šaubīties, vai spēju rakstīt. Gribēju rakstīt prozu tā, lai varētu dabūt iekšā izjūtas, laiku un ritmu, kas ir mūzikā vai kino. Piemēram, cilvēks atbrauc uz svešu pilsētu, mostas viesnīcā, atrod pilsētas laukumu, sēž kafejnīcā stundu vai divas… Tie ir citi instrumenti, strādājot ar laiku, kas dzejā nav pieņemami. Continue reading