Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories


5 Comments

Autobusa uzvara Ēģiptē: Gribas uzsprāgt

Publicēts Veto Magazine 33, pirmo daļu lasi ŠEIT, otro daļu ŠEIT.

Met pie malas intelektuāļu bariņus, izej uz ielas, tā tev pateiks taisnību.
Nekādas audzināšanas, nekādas izglītības, nekādas kārtības, nekādu likumu.
Pasaule griežas, kamēr nekustam ne no vietas un strīda karstumā sabļaustāmies korķa vidū.

سيبك من النخبة المثقفين،  هو الشارع هقوللك الحقيقة فين
مافيش تربية ومافيش تعليم، مافيش نظام و مافيش قوانين
العالم بيجري واحنا فى مترحنا، و بنتخانق فى عز الزحمة

Pēdējā albumā Cairokee nonākuši līdz atziņai, ka jebkas, kas pašlaik notiek Ēģiptē, tiek darīts pretēji, nekā tam būtu jānotiek – it kā vienkāršas lietas ir jāizcīna ar milzīgu piepūli. To var saukt par briedumu, kad atzīsti problēmas, necenties idealizēt, bet nekrīti arī depresijā. To novērtēja arī klausītāji, diska pirmo laidienu izpērkot trīs dienās un padarot ierakstu par reģiona līderi iTunes veikalā. Albumā iekļautajās dziesmās saklausāma Kairas ielu kņada, neizturamais karstums, gājēju un braucēju sastrēgums 20 miljonu pilsētā, ielu bērni, kas par vienu naudiņu pārdod papīra kabatlakatiņus, ēzelīši ar milzīgām atkritumu kravām līdzās miljonāru džipiem, foul un taameya (cūku pupu putriņa un falafels, ko parasti ēd brokastīs) pārdevēju ratiņi un pieczvaigžņu hoteļi Nīlas krastā. Tā ir ikdiena, ar kuru jāsadzīvo, jāprot izkarot sava vietā lielajā pūlī, lai netiktu samīts.

Arī es biju gatava mūžīgajai cīņai. Tiklīdz izgāju ārpus mājas, privātā telpa beidza eksistēt. Bija jāsamierinās ar to, ka nekad neizdosies iejukt pūlī. Tiku pamanīta, uzrunāta, izsekota, novērtēta un aprunāta, sliktākajā gadījumā necenzētu komentāru pavadīta. Tomēr biju izgājusi ārpus komforta zonas, un par to nebeidzu sevi slavēt. Izgāju no gaisa kondicionētās, sterilās darba biroja vides, kur nevalstisko organizāciju darboņi cenšas risināt globālas problēmas, bieži neprotot saskatīt tālāk par savu degungalu. Nolēmu, ka nebūšu baltrocīte – man jāzina, kas notiek ielās. Viegli izgrūstīju apkārtējos un iekāpu bremzējošā autobusā, pēc tam centos nenoģībt bezgaisa metro vagonā, izlauzu ceļu tirgus drūzmā, nokaulēju saldo apelsīnu cenu, izjaucot pārdevēja plānu un pierādot, ka nepiederu pie naivajiem (lasi – cērpjamajiem) ārzemniekiem un atsvaidzinājos ar glikozes devu svaigi spiestā cukurniedru sulā – tipiskais ēģiptiešu gardums, ja neskaita gāzēto dzērienu invāziju. Biju sevi pierādījusi. Continue reading

Advertisements


2 Comments

Autoubua uzvara Ēģiptē: Svešais svešā valstī

Publicēts Veto Magazine 33, pirmo daļu lasi ŠEIT.

Izgāju un teicu, ka neatgriezīšos, ar asinīm rakstīju katrā ielā. Likām dzirdēt, tiem, kas neklausījās, un šķēršļi tika salauzti.

   نزلت وقلت انا مش راجع، وكتبت بدمي في كل شارع / سمعنا اللي ما كنش سامع،  واتكسرت كل الموانع

Ēģiptē viss sākās ar uzvaras reibumu, smaidīgām sejām un ideālistiskām nākotnes cerībām. Diktators tika aizvākts un tautas pašapziņa uzcelta “mēs esam stipri, mēs esam vareni” garā. Lai arī es ierados Kairā vairākus mēnešus pēc apvērsuma, Tahrīra laukumā joprojām izjutu tautas vienotību, atmiņas un smēlos iedvesmu. Dzīvokļa biedri pastāstīja, ka manā istabā trūkstot biezās segas, jo iepriekšējie iemītnieki esot segas nesuši uz Tahrīru tiem, kam tās vairāk vajadzīgas.

Jau pēc gada sekoja vilšanās par to, kā uz saukļiem par cieņu un taisnīgumu armija atbild ar iebiedēšanu un lieto spēku pret “savējiem”, jo tas ir vienīgais, ko viņi prot. Tas bija laiks, kad ēģiptieši apjauta, ka izcīnīt brīvību ir vieglāk nekā to noturēt. Tie, kas agrāk laukumā bija vienoti, nu sašķēlušies grupējumos un turas katrs pie savām interesēm. Tomēr Cairokee savās dziesmās aicina nepadoties un turēt stingru mugurkaulu, lai arī kas būtu jāpārcieš, nāks labāki laiki. Continue reading


2 Comments

Autobusa uzvara Ēģiptē: Braucam pretējā virzienā

Publicēts Veto Magazine 33

Kad pirms pāris gadiem pārcēlos uz Ēģipti, man bija jāizvēlas – dzīvot dzīvi onlainā un komfortā aiz aizvērtiem aizkariem un slēgtām durvīm vai atmest sociālo slinkumu, iziet ielās un izcīnīt savu vietu sabiedrībā, rēķinoties ar nesenās revolūcijas sāpīgajām sekām.

“Runā, ka elektrību pa kluso atslēdz bijušais prezidents Mursi, kas pa slepeno pazemes eju izlavās no cietuma noteiktos laikos, nospiež lielo elektrības padeves slēdzi un smīnot mudīgi lien atpakaļ,” man mikriņā stāsta blakus sēdošā sieviete. Viņa gan pati tenkām netic, viņai vairāk rūp dēla liktenis, kurš, gadījies neīstajā vietā studentu demonstrāciju laikā fakultātē, jau piekto mēnesi atrodas pagaidu aizturēšanas izolatorā bez tiesas sprieduma. “Ņem tik vīru ciet un brauciet prom, labi te nebūs!” viņa, kāpjot laukā, sauc mums pakaļ. Kā lai viņai izskaidro, ka es šeit esmu no laba prāta? Ka man rūp netaisnības viņas valstī, lai gan pati nāku no iedomātās laimes zemes Eiropas?

Elektrība uz stundu divām pazūd pat piecas reizes dienā, daudzdzīvokļu māju augstākajos stāvos nav arī ūdens, jo tas tiek piegādāts ar motoru. Enerģijas krīze īpaši jūtama Kairas +40 grādu vasarā, kad gaisa kondicionieri darbojas uz pilnu jaudu, bet strāvas visiem nepietiek. Continue reading


Leave a comment

Imigrācijas cunami un “mazās tēvzemes”

Publicēts Ir.lv

Intervija ar itāļu-palestīniešu mūziķiem par starpkultūru saskarsmes punktiem un mūsu gadsimta bailēm

upa “Radiodervish” mūzikā eksperimentē ar Vidusjūras autoru skaņām un dzeju arābu, itāļu, angļu, franču un spāņu valodā. Viņi meklē kultūru saskarsmes radošo punktu. Itālijas mūziķi Nabils Salamehs (palestīnietis, dzimis Libānā) un Mikele Lobrako (dzimis Dienviditālijā) vērš uzmanību Eiropas imigrācijas fenomenam, kā arī pārmaiņām, ko sevī nes kultūras valoda, nevis politiskās stratēģijas. Mūziķi nevēlas noslēgtību un norobežošanos “mazajās tēvzemēs”. Tieši pretēji – viņi tic kultūru tikšanās radošajam spēkam un uzsver atvērtību sarunai. Tādēļ Eiropā svarīgi apjaust imigrācijas fenomena potenciālu, kas bieži tiek kļūdaini traktēts informācijas telpā.

Kas ir tikšanās?

Nabils Salamehs: “Radiodervish” ir tikšanās, dažreiz to var salīdzināt ar atkailināšanos. Tā ir sevis piedāvāšana otram ar mērķi tikt izzinātam un izzināt pašam sevi no otra skatpunkta.

Mikele Lobrako: Likt iekavās sevi, lai sajustu otra pasauli, tātad veidot pamatus dialogam. Tas ir ilglaicīgs treniņš. Tajā nav precīzas metodes vai noteikumu. Tā ir sava veida māksla, kas attīstās soli pa solim. Saskarsme ir cilvēces liktenis. Šodien, šajā vēstures posmā, vairāk nekā jebkad agrāk ir jānonāk līdz attieksmei, kas atšķiras no parasti dominējošās baiļu izjūtas un vēlmes iekonservēt to mazumiņu, kas ir savs. Jāmācas izglītoties, atvērties, pārliecināties, ka dažādu lietu tikšanās laikā dzimst skaistums un jaunas iespējas.

Continue reading