Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories


Leave a comment

Oranžā

Oranža, atšķaidīta eļļas krāsa lēni notek no audekla. Tā nepaliek uz grīdas, tai jāplūst tālāk. Oranžā sāk veidot pati savu gleznu, neatkarīgi no otas. Viņa ir tikusi vaļā no mākslinieka stingrā ķēriena un spēj lidot. Sākumā lēni, uzmanīgi, no viena darbnīcas stūra līdz otram. Oranžā pieņemas spožumā un drosmē. Pa ceļam satiktie putekļu bērni grib tai ķerties pie labās un kreisās rokas pirkstiem. Tie turas pie viņas pirkstu galiem un nemaz nedomā slīdēt nost. Viņi griežas oranžā virpuļu dejā, līdz bēniņi pilni ar oranžu gaisu. Oranžā ir visur. Tā ir virs krēsla, uz kura sēžot, mākslinieks dzēra tēju un skatījās kamīnā. Jā, Oranžā bija paspējusi pakoķetēt arī ar mēļo ugunspuisi, kurš beigās tomēr izrādījās uzticīgas pagalei. Oranžā bija sēdējusi gaisā virs vecā, brūnkoka skapja, kurš ļoti vēlējās aizņemties kādu spīdumu no Oranžās, lai viņš spētu kaut daļēji atjaunot savu jaunības sarkankoka spozmi. Bet viskārdinošāk bija Oranžajai lidināties gar loga pelēcīgo stiklu un tēlot pēdējo rudens mušu. Ja tikai stikls nebūtu tik salts! Viņa vēlējās izkausēt tā pelēkās domas un lidot tālāk par gaismu un ātrāk par sauli. Bet jāmostas no sapņa! Drīz nāks mākslinieks, kurš tvers oranžajā gaisā lipīgu ideju un gleznos apelsīnus.