Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories


Leave a comment

Oranžā

Oranža, atšķaidīta eļļas krāsa lēni notek no audekla. Tā nepaliek uz grīdas, tai jāplūst tālāk. Oranžā sāk veidot pati savu gleznu, neatkarīgi no otas. Viņa ir tikusi vaļā no mākslinieka stingrā ķēriena un spēj lidot. Sākumā lēni, uzmanīgi, no viena darbnīcas stūra līdz otram. Oranžā pieņemas spožumā un drosmē. Pa ceļam satiktie putekļu bērni grib tai ķerties pie labās un kreisās rokas pirkstiem. Tie turas pie viņas pirkstu galiem un nemaz nedomā slīdēt nost. Viņi griežas oranžā virpuļu dejā, līdz bēniņi pilni ar oranžu gaisu. Oranžā ir visur. Tā ir virs krēsla, uz kura sēžot, mākslinieks dzēra tēju un skatījās kamīnā. Jā, Oranžā bija paspējusi pakoķetēt arī ar mēļo ugunspuisi, kurš beigās tomēr izrādījās uzticīgas pagalei. Oranžā bija sēdējusi gaisā virs vecā, brūnkoka skapja, kurš ļoti vēlējās aizņemties kādu spīdumu no Oranžās, lai viņš spētu kaut daļēji atjaunot savu jaunības sarkankoka spozmi. Bet viskārdinošāk bija Oranžajai lidināties gar loga pelēcīgo stiklu un tēlot pēdējo rudens mušu. Ja tikai stikls nebūtu tik salts! Viņa vēlējās izkausēt tā pelēkās domas un lidot tālāk par gaismu un ātrāk par sauli. Bet jāmostas no sapņa! Drīz nāks mākslinieks, kurš tvers oranžajā gaisā lipīgu ideju un gleznos apelsīnus.


Leave a comment

Ledus pasaka

Viņš iekalts Ledū sēdēja krasta malā. Kustēties nedrīkstēja un nespēja. Viņš neatcerējās mirkli, kā tas notika. Laikam tas bija norisinājies nemanāmi un lēni. Tā ir visiedarbīgāk. Bet varbūt viņš bija jau piedzimis tāds? Vai Ledus nebija visa viņa dzīve? Tas pasargāja, norobežoja un reizē arī atbrīvoja.

Visu laiku ir bijis auksti, tik sekli. Bet upe blakus bija dziļa. Tajā plūda un mainījās dažādi laiki, dažādi notikumi un pārdzīvojumi. Ledus traucēja ielēkt, mesties un varbūt nogrimt dziļumā, nepamostoties nekad. Viss ritēja savu gaitu. Vai viss? Vai ritēja tikai iedomas viņa salstošajā apziņā? Ledus nespēj ritēt, tas var tikai sasalt, turpretī iedomu pasaules plašumos visi spēj ieiet un iet. Tā ievelk savos dziļajos mežos un zaļajās pļavās, kur netraucēti var iegrimt un atbrīvoties, piepildīt kvēlākās un biedējošākās vēlēšanās. Šajā valstībā spēj ieiet ikkatrs, taču ne visi to vēlas, jo apzinās, ka izeju atrast nav viegli. Guļot ziedošās zāles un Saules pielietajā pļavā, atrast sevī spēku piecelties un pārliecinātiem soļiem doties atpakaļ mājās, uz ierasto sētu, kur nebeidzamā dunoņā sagaida ierastā ikdiena. Continue reading


Leave a comment

Smilšu pasaka

Reiz dzīvoja kāds pavisam vientuļš cilvēks. Dzīvoja viņš tālu, tālu tuksnesī, nošķirts no visiem citiem cilvēkiem. Viņam patika sava vientulība. Viss bija tikai viņam vienam. Cilvēkam vienam piederēja smilšainie plašumi, vienatnē varēja baudīt brīnumainās oāzes augļus, vienam piederēja Saule. Continue reading