Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories


Leave a comment

Ledus pasaka

Viņš iekalts Ledū sēdēja krasta malā. Kustēties nedrīkstēja un nespēja. Viņš neatcerējās mirkli, kā tas notika. Laikam tas bija norisinājies nemanāmi un lēni. Tā ir visiedarbīgāk. Bet varbūt viņš bija jau piedzimis tāds? Vai Ledus nebija visa viņa dzīve? Tas pasargāja, norobežoja un reizē arī atbrīvoja.

Visu laiku ir bijis auksti, tik sekli. Bet upe blakus bija dziļa. Tajā plūda un mainījās dažādi laiki, dažādi notikumi un pārdzīvojumi. Ledus traucēja ielēkt, mesties un varbūt nogrimt dziļumā, nepamostoties nekad. Viss ritēja savu gaitu. Vai viss? Vai ritēja tikai iedomas viņa salstošajā apziņā? Ledus nespēj ritēt, tas var tikai sasalt, turpretī iedomu pasaules plašumos visi spēj ieiet un iet. Tā ievelk savos dziļajos mežos un zaļajās pļavās, kur netraucēti var iegrimt un atbrīvoties, piepildīt kvēlākās un biedējošākās vēlēšanās. Šajā valstībā spēj ieiet ikkatrs, taču ne visi to vēlas, jo apzinās, ka izeju atrast nav viegli. Guļot ziedošās zāles un Saules pielietajā pļavā, atrast sevī spēku piecelties un pārliecinātiem soļiem doties atpakaļ mājās, uz ierasto sētu, kur nebeidzamā dunoņā sagaida ierastā ikdiena. Continue reading


Leave a comment

Smilšu pasaka

Reiz dzīvoja kāds pavisam vientuļš cilvēks. Dzīvoja viņš tālu, tālu tuksnesī, nošķirts no visiem citiem cilvēkiem. Viņam patika sava vientulība. Viss bija tikai viņam vienam. Cilvēkam vienam piederēja smilšainie plašumi, vienatnē varēja baudīt brīnumainās oāzes augļus, vienam piederēja Saule. Continue reading