Ilona Sābera – portfolio

blogging, journalism, semiotics, short stories


2 Comments

Ukrainas postpadomju telpas komplekss?

IMG_1788“Es esmu no Latvijas, studēju Itālijas universitātē un pašlaik esmu apmaiņas programmā Ukrainā,” lai izvairītos no apmulsušiem skatieniem, šo frāzi cenšos bez īpaša iemesla neizrunāt. Nākamais komentārs skan “Tu nenožēlo, ka uz šejieni atbrauci? Latvijā laikam, jums tur Eiropā ir labāk…”

Ukraiņu students jautā manai draudzenei, apmaiņas studentei no Lietuvas, kādēļ viņa nebrauc mācīties ‘за кордон’ (ukr. aiz robežas) Meitene atbild: “Bet es taču esmu ārzemēs! Mēs esam atbraukušas uz Ukrainu!” Puisis liekas nesaprotam atbildi, un pārjautā vēlreiz: “Nu kāpēc tu nebrauc uz ārzemēm, uz Itāliju, piemēram?” Continue reading

Advertisements


Leave a comment

Kas ir Ukrainas ‘dabiskā divvalodība’?

IMG_1587Publicēts Mans Medijs.   “Zini, cik ir
grūti runāt tikai ukrainiski, lai ko par te
vi domātu, skolā, kur visi sazinās krieviski?” stāsta žurnālistikas maģistrantūras studente, kas uz Ļvovu atbraukusi no Dņepropetrovskas. “Vai tad jums Latvijā pašlaik nav cilvēku, kas pārgāja uz krievu valodu ‘padomju laikos’?” man atbild ar pretjautājumu Ukrainā pazīstams politisku diskusiju raidījuma vadītājs Andrijs Kuļikovs. Žurnālistikas konferencē starp ar pētniekiem no Maskavas izceļas asa diskusija par krievu valodas lomu Ukrainā, kas neskar viņu pētījuma tēmu. Kā skaidrojama šī ‘dabiskā divvalodība’, kā to mēdz apzīmēt politiķi un mediji?

Pēc oficiālajiem statistikas datiem, Ukrainā ir 29,6% krievvalodīgo, taču tikai 17,3% ir krievu tautības minoritāte. Viens no iemesliem tam ir PSRS īstenotā rusifikācijas politika, kas izpaudās izglītībā (krievu skolu pārsvars un ukraiņu skolu aizvēršana) un citās publiskās sfērās. Tādējādi etnisko ukraiņu pāriešana uz krievu valodu tika veicināta un uzskatīta par “prestižu”. Krievu valodas pārsvars ir Ukrainas Austrumu un centrālajos reģionos, kur etnisko krievu ieceļošana un apmešanās vēsturiski notikusi jau ilgi pirms PSRS. Continue reading


1 Comment

Atgūt ģimeni Ukrainas ciematā

IMG_0138“Palaid pa priekšu Kristīnes māsu,” saka draudzene otrai, kāpjot pārpildītā autobusā. Es saprotu, ka viņas runā par mani un esmu (at)guvusi savu ukraiņu ģimeni. Man ir smaga, lauku labumiem pilna soma, kurā netrūkst ne īsta lauku piena, biezpiena un ukraiņu vareniku. Es klusībā ceru, ka līdzinos bariņam meiteņu, kas svētdienas vakarā ar mani veikušas trīs stundas garo ceļu no Karpatu lauku ciematiem līdz Ļvovai vilcienā, kur vīrieši ēda kabaču ikru no burciņām, uzdzēra grādīgos, tantiņas vagonos tigoja alu un uzkodas, bet studenti lasīja grāmatas un konspektus. Continue reading


1 Comment

Meklēju Eiropu Ukrainā

Ukrainas studentes svētkos

Ukrainas studentes svētkos

Lidostas vairums gadījumu ir non-luogi/bez-telpas un bez laika vietas. Tikai ne Ļvivas lidosta. Tikko nolaižoties to nevaru saskaīt. Ēka, kas atgādina staciju vai kultūras namu nevieš lidostas beztelpas iespaidu. Smagās koka durvis ir atvērtas. Pa tām iet vāciešu biznesa vīri pusmūžā, ukraiņu pensionāru pāri (tūristi hehe..), ukraiņu sievietes-viesstrādnieces, kā arī blonda ukrainiete džinsa minišortiņos ar vācieti pie sāniem ar smaidu sejā ir gatava bučot dzimtenes zemi.

Iejam mazā telpā, kas vairāk atgādina kādu no padomju vilcienu stacijām, nekā lidostu. Pie sienām instrukcijas imigrācijas lapu aizpildīšanai ukraiņu, krievu un angļu valodā. Aiz masīvām koka letēm caur maziem lodziņiem pārbauda pases. Rindu regulē blonda un strikta muitniece formastērpā. Continue reading